Gadumijā daudzi apņemas sākt darīt ko jaunu vai tikt vaļā no veciem ieradumiem. Valentīna Medne atzīst, ka cilvēka mūžā ir arī citi nozīmīgi brīži, kad var mainīt savu dzīvi. Zināšanas par to viņa guvusi, mācoties dziedniecību, astroloģiju, numeroloģiju un jau ilgus gadus pārbaudot to praksē. Valentīnas kundzi daudzi atceras kā rūpnīcas “Darba spars” Jaunjelgavas filiāles ilggadēju vadītāju, bet tagad dzīves līkloči viņu atveduši atpakaļ uz Pļaviņām.
Vissvarīgākais ir vārds
— Kā dziedniecība ienāca jūsu dzīvē?
— Mani tas interesēja jau sen, un jutu, ka varu ar to nodarboties. Vispirms mācījos pie Latvijā pazīstamajiem dziedniekiem Pētera Antona un Oskara Peipiņa. Tad Lielupē rīkoja ļoti labus dziednieku kursus, kuros pieteicos. Sākums bija ļoti grūts, jo informācijas bija daudz un viss tik jauns, ka daži neizturēja psiholoģiski. Vajadzēja strādāt ar sevi un analizēt pašas dzīvi. Labākajiem piedāvāja tālāk mācīties Prāgā, kur bija vairāku valstu izveidota starptautiska akadēmija. Es to pabeidzu un zināšanas visu laiku papildinu.
— Ko spējat ar šīm zināšanām?
— Atvērt čakras, stabilizēt smadzeņu vibrācijas, atvērt enerģijas kanālus. Tas ir svarīgi, jo palīdz neielaist sevī slimības un problēmas. Esmu ārstējusi arī vēzi, rozi un citas kaites.
— Vai astroloģiju apguvāt, lai labāk izprastu, kāpēc ar cilvēku notiek tā, kā notiek?
— Šo jomu intensīvāk sāku pētīt, jo viens no mazdēliem gāja bojā 18 gadu vecumā. Man bija svarīgi saprast, kāpēc tā notika, un meklēt atbildes, lai citiem nenotiek šādi kritieni. Tagad zinu, ka vissvarīgākais ir visu pareizi izdarīt tūlīt pēc bērna piedzimšanas, un visbūtiskākā ir vārda izvēle. Vārds un uzvārds nosaka cilvēka likteni. Nav pareizi arī ikdienā bērna vārdu saīsināt, kā bieži to darām, piemēram, Margaritu saucot par Ritu. Tomēr, ja kaut kas nav izdarīts, tad jādomā, ko cilvēkam iedot pēc tam, lai viss būtu savās vietās. Tas viss ir aprēķināms.
— Dzīvi var tā vienkārši izskaitļot?
— Ne vienmēr tas ir vienkārši, bet, jā, var. Tomēr ne katrs pats to spēj, jo jābūt zināšanām. Taču ir kaut kas, ko vajadzētu ievērot visiem. Vai zināt, kāds katram ir laimīgais skaitlis līdz 2023. gadam? Tas ir 8. Jebkura skaitļu rinda uz naudas zīmes, kas beidzas ar 4, ir ļoti nelabvēlīga. To labāk atdot un pie sevis neturēt. Nevar būt kopā 2 un 3 vai otrādi, kā arī 2 un 5. To vajag ievērot. Jau sen esmu sev atklājusi senās ķīniešu fenšui mācības, kas darbojas lieliski, ja ievēro visus norādījumus. Ir arī daudz kas cits. Piemēram, vienkāršs veids, kā atbrīvoties no kāda cilvēka pāridarījuma izjūtas, lai viņš vairs nekad jūs neapdraud. Jāpasaka vien četri teikumi — atvaino, lūdzu, piedod man, paldies, un es tevi mīlu. Ja to atkārto trīs reizes, iedarbojas kolosāli!
Uzticas pārbaudītām vērtībām
— Vai katrai tautai piemērotāks nav kas savs, piemēram, mums latviskās zīmes?
— Arī latviskās zīmes darbojas, bet fenšui radies jau pirms tā visa. Katram jāatrod savs, lai būtu harmonijā ar dzīvi. Nav jau jābrauc uz Ķīnu vai citu pasaules vietu, lai gūtu enerģiju. Man, piemēram, vienmēr uz palodzes ir pudele, kurā rodas zilais saules ūdens. Vajadzīga stikla pudele zilā krāsā, tajā jāielej ūdens un vismaz stundu jāpatur saulē. Tad to var gan dzert, gan gatavot ēdienu un dot bērniem. Arī augļiem un dārzeņiem tas ļoti patīk. Zilais saules ūdens iztukšo sliktās atmiņas, un notiek organisma attīrīšanās. Lai vai cik slikti cilvēki atsauktos un neuzticētos fenšui, bet tur ir tādas unikālas lietas. Tā es iemācījos, kur labāk nolikt lietas mājā, lai tas man palīdzētu. Viss mājā ir sadalīts astoņās daļās. Puse no tām ir negatīvās, puse pozitīvās, tāpēc svarīgi zināt, kāda katram atbilst, un to var noteikt pēc sava dzimšanas laika. Jāzina arī, kur mājā vislabāk gulēt.
— Visus interesē, kāds būs nākamais gads.
— Es visvairāk uzticos Krievijas astroloģijas skolas izdotajam kalendāram. Tik niansēti gaidāmos notikumu pavērsienus neprognozē neviens cits. Būs smags gads. Un domāju, ka pie tā stipri vainīga mūsu valdība.
— Vai cilvēki ieklausās jūsu ieteikumos?
— Kurš grib, tas uzklausa, bet visus negrasos pārliecināt par savu patiesumu un vairs par to nesatraucos. Ja cilvēkam nav vēlēšanās kaut ko mainīt savā dzīvē, tad nekā nebūs. Tā ir katra izvēle.
— Vai, palīdzot citiem, nenodarāt pāri sev?
— Tas patiešām paņem daudz spēka un enerģijas, tāpēc regulāri strādāju ar sevi. Daudz ieklausos savās izjūtās un meklēju risinājumus. Tomēr arī es esmu tikai cilvēks, un rodas situācijas, kad veselība streiko. Uz aptieku pēc zālēm gan vairs neeju no 2000. gada, jo bija negatīva pieredze ar medikamentiem. Izrādījās, ka organismam tie vairāk kaitēja, kā palīdzēja. Tagad uzticos amerikāņa Toma Mauera un viņa dēla kompānijas produktiem. Tie ir zinātnieki, kuri meklē iespējas, kā cīnīties ar daudzām saslimšanām, tostarp vēzi, un palēnināt organisma novecošanos. Man bijusi iespēja tikties ar Starptautiskās Pretvēža koalīcijas priekšsēdētāju Semjuelu Epšteinu, kurš sadarbojas ar Maueriem. Jau pirms vairākiem gadiem viņš atzina: saslimšanas pirmajā vietā ir smēķēšana, otrajā — pārtikas piedevas un trešajā — medikamenti. Tas viss zinātniski pamatots.
Tečerei pretī nerunā
— Jūsu bērnība saistās ar Pļaviņām, bet kurp dzīve jūs aizveda?
— Triju gadu vecumā no Latgales pārcēlāmies uz Vietalvu. Vēlāk Pļaviņās mācījos skolā un sāku strādāt “Rīgas apģērba” vietējā filiālē. Apprecējos, piedzima divas meitas, bet tad nolēmu, ka dzīvē kas jāmaina. Negribēju vairs mocīties vīra alkoholisma dēļ. Vispirms kārtīgi visu izdomāju un tad piedāvāju katram iet savu ceļu. Aicināja mani strādāt sadzīves pakalpojumu kombinātā Aizkrauklē, bet vēlāk “Rīgas apģērbs” aizvilināja uz Jaunjelgavu, kur vadīju ražotni. Tomēr pilsētā nebija vietas bērnudārzā, un nolēmu pārcelties uz Skrīveriem. Agrāk gan bija tā — kur partijas komiteja sūtīja, tur jādodas. Tā lieli priekšnieki nolēma mani iecelt par Jaunjelgavas rūpnīcas “Darba spars” vadītāju. Tas nebija viegli, veči dzēra uz nebēdu, bet mēneša un gada plāni jāizpilda. Darbinieki mani bija nodēvējuši par Tečeri, jo zināja, ka es vienalga panākšu savu un labāk nestrīdēties. Pāri gan man neviens nedarīja un klausīja. Dažkārt gan kādu brīdināju, ka nu ir pēdējā reize, kad ņemu atpakaļ darbā, bet tādas reizes jau bija vairākas.
— Cik ilgi strādājāt Jaunjelgavā?
— Līdz ražošana un uzņēmumi pamazām likvidējās. Tā kā jaunākā meita nodarbojās ar sporta dejām un dejoja pie Latvijā atzītajiem skolotājiem Rihteriem Rīgā, lai vieglāk būtu izbraukāt uz mēģinājumiem, pārcēlāmies uz Ikšķili. Arī tur bez darba neiztiku — septiņus gadus vadīju pensionāru biedrību. Katru mēnesi rīkoju ekskursijas, braucienus uz teātra izrādēm un koncertiem.
Pastaigas gar Daugavu
— Patīk būt kustībā?
— Jā, arī ceļot, un tādu iespēju bijis daudz. Bieži vajadzēja braukt kopā ar jaunāko meitu, kad viņa devās uz kādu no konkursiem ārvalstīs. Viņai pat savulaik piedāvāja dzīvot un dejot Anglijā, tomēr apdomājot toreiz pateicu “nē”, jo tās šķita krasas pārmaiņas. Tagad gan abas vecākās meitas dzīvo Anglijā, un arī jaunākā tur bijusi. Interesanti, ka tieši tur viņa iepazinās ar latviešu puisi, un tagad abi dzīvo Skultē. Lielākā daļa mazbērnu gan ir Latvijā, par ko priecājos. Ir, protams, valstis, kur vēl gribētu aizbraukt, lai gan jāraugās, kur ir droši doties. Priecājos, ka savulaik man bija iespēja būt Parīzē. Šo ekskursiju man piešķīra “Darba sparā”. Tas man šķita kaut kas tik vienreizīgs!
— Bija arī?
— Bija gan, jo uz visu skatījāmies kā uz brīnumu. Kur tad vēl smaržu veikali, par ko mājās varējām tikai sapņot! Tā sasmaržojos, ka radās pat alerģija, un netiku uz izstādi, veltītu vīzijai par 21. gadsimtu Parīzē.
— Kāpēc atkal kļuvāt par pļaviņieti?
— Iznāca tā, ka jaunākās meitas pirmais vīrs gāja bojā nelaimes gadījumā, un palika kredīts, kuru nevarēja vairs atmaksāt, un es biju galvotāja. Tas bija grūts laiks triju gadu garumā, kamēr notika tiesa, dzīvokli Ikšķilē zaudēju. Bija jādomā, ko darīt tālāk. Vietējās pašvaldības vadība solīja palīdzēt, tomēr to neizdarīja, un par to ir lielākais rūgtums. Tad meita ieminējās par Pļaviņām, jo tā tomēr zināma vieta, un es domāju — kāpēc ne? Tā es te atkal mēģinu iedzīvoties. Jūtos droši un labi. Bieži eju gar Daugavu, un kā man tur patīk!
— Ko vēlētu tiem, kuri vēlas uz savu dzīvi paraudzīties citādāk?
— Vispirms katram jāiemīl sevi un jāpadomā, ko pats grib. Tad mainīsies attieksme arī pret apkārtējo pasauli.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Valentīna Medne.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada 23. maijs, Rēzekne.
IZGLĪTĪBA:
pabeigts Vieglās rūpniecības tehnikums un neklātienē Maskavas Tehniskā progresa universitāte.
DZĪVESVIETA:
Pļaviņas.
NODARBOŠANĀS:
pensionāre.
ĢIMENE:
meitas Judīte, Rudīte, Sarmīte, seši mazbērni un seši mazmazbērni.
VAĻASPRIEKS:
patīk zīmēt, gatavot ēdienu un ceļot.
HOROSKOPA ZĪME:
Dvīņi.
