“Staburaga” redakcijai zvanīja kāda sieviete, kura Kaplavā, braucot pāri dzelzceļa pārbrauktuvei, pamanīja ligzdā stārķi. “Nabadziņš bija pieplacis ligzdai,” viņa stāsta un jautā, ko tādā gadījumā vajag darīt?
Putnu gredzenotājs un vērotājs Kaspars Funts, kuram ornitoloģija ir sirdslieta, iesaka nedarīt neko. Līdzīgi teikts arī Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā.
“Tā ir dabiskā atlase, iespējams, putns ir slims, savārdzis, guvis traumu,” stāsta Kaspars Funts. “Tomēr, ja jau putns ir ligzdā, viņš spēj lidot, taču kaut kādu iemeslu dēļ augusta beigās nav aizlidojis, iespējams, ir kāda novirze instinktos. Ja būs sals, viņš, visticamāk, aizies bojā, jo pārtiku vairs neatradīs. Ja cilvēki sāks stārķi barot, tad tas būs jādara līdz pavasarim. Tomēr stārķu populācijai nāks par labu, ja būs “izravēti” vārgie gēni un šādi stārķi vairs nevairosies. Stārķi vajadzētu glābt, ja tas būtu guvis traumu cilvēku darbības rezultātā. Ik gadu kādam kūtiņā ir savainots stārķis, bet šis nav tas gadījums. Tā kā sals ir tikai dažas dienas, stārķis vēl var aizlidot uz dienvidu pusi, kur siltāks, līdz Āfrikai gan viņam netikt. Zīlīte, mazs putns, nedabūjusi pārtiku, naktī nosals, bet stārķim enerģijas rezerves vēl pietiek, dažu dienu badošanās neko sliktu viņam nenodarīs. Šie lielie, baltie putni ir uzreiz pamanāmi, taču mazie sīkputni ne, lai gan mežā katru dienu tie iet bojā — daļu apēd plēsēji, citi nevar atrast pārtiku un nosalst, vēl kādi ir slimi un nobeidzas. Arī tā ir dabiskā atlase.”
Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā teikts: “Stārķis ir īpaši aizsargājama suga, tādēļ stārķi iegūt vai turēt nebrīvē drīkst tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes izdotu atļauju. Šobrīd balto stārķu populācija Latvijā vairs nepieaug — ir sasniegts maksimālais vides piesātinājums ar šīs sugas putniem. Katru gadu Latvijā ligzdo ap 10 000 stārķu, un ik gadu vārgākie no tiem dažādu iemeslu dēļ aiziet bojā. Tā tas notiek ar ikvienu dzīvnieku sugu — tā ir dabiskā atlase. Ir saprotams, ka cilvēkiem rūp nelaimē nonākuši stārķi, tomēr jāatceras, ka reizēm, labu gribot un iejaucoties dabiskajos procesos, stārķiem nodara lielāku ļaunumu. ◆
un sagādātas lielākas ciešanas nekā tad, ja visam ļautu notikt dabiski. Atradējiem, kam nav specifisku zināšanu veterinārijā vai zooloģijā, pašiem tomēr nevajadzētu veikt stārķa ārstēšanu vai stārķēnu barošanu un audzināšanu mājas apstākļos, tādējādi eksperimentam pakļaujot putnu veselību un dzīvību. Reizēm pēc ievainojuma sadziedēšanas stārķis vairs nav spējīgs lidot, līdz ar to pat pēc veiksmīgas izārstēšanas šim dzīvniekam jānodrošina mūža aprūpe, bet ne visi stārķu glābēji to var nodrošināt un vēlas. Savvaļas dzīvnieki, tostarp putni, var būt neprognozējami, tādēļ cilvēkam bez zināšanām un iemaņām nevajadzētu stārķiem tuvoties — to knābiens var būt diezgan traumējošs.”
