Iespējams, aizkraukliešu garšas kārpiņas spēj noteikt, kuru ēdienu ir gatavojusi Ilze Odiņa, bet dažs noteikti nemaz nezina, ka Ziemassvētkos viņai ir dzimšanas diena.
Būs lokaini mati
“Liela runātāja neesmu, bet nu labi!” nosaka Ilze, kad sarunājam satikties. Uz norunāto vietu viņa atnāk pirmā un mani gaida, kavēju. Tas ir pirmais dienas pārsteigums man, ka Ilze ierodas tik agri, un otrais — viņu ieraugot, saprotu, ka sievieti jau esmu redzējusi iepriekš. Kur?
Ilze jau vairākus gadus ir pavāre ēdnīcā, kurā pusdieno Aizkraukles pilsētas sākumskolas audzēkņi. Viņa atminas, ka pirmā darbavieta bijusi Koknesē, restorānā “Baltā gliemežnīca”, vēlāk sākusi strādāt Aizkrauklē.
Jautāta, vai bērni labprāt ēd skolā gatavotu ēdienu, Ilze smīn un saka: man ēd, ja pierunāju. “Ēdīsi makaronus, būs lokaini mati. Ēdīsi griķus, vesels būsi, neslimosi!” Viņa atklāj, ka par katru produktu kaut kas ir jāizdomā, bērni jāpierunā. “Ja pagaršo, tad tā lieta aiziet!” Mazie ēdāji pie skolas pavāru “pasakām” tā pieraduši, ka gaida, kad Ilze nāks pie viņiem runāties, vēlāk rāda tukšo šķīvīti. Laimīga gan Ilze, gan bērni.
Jūs domājat, ka ēdāji zina, kā sauc pavāri? Nē! Kādu laiku Ilzei telefona signāls bija dziesma: “Ilzīte, milzīte, lielas, garas kājas…” Kam zvana? “Man zvana,” viņa sacījusi. Kāpēc tev tāda dziesma skan? “Tāpēc, ka es esmu Ilze.” Kopš tās dienas daudzi jubilāri sauc vārdā.
Vislielākā dāvana
Reiz draugi Ilzei vaicājuši — kad tev dzimšanas diena? Tad, kad jūs man vēlat priecīgus Ziemassvētkus, viņa sacījusi. Jaunā sieviete stāsta, ka par dzimšanas dienu retais atceroties, bet viņa par to nebēdājot, jo ir pieradusi, ka Ziemassvētki svarīgāki par dzimšanas dienu. Visjaukāko svētku pārsteigumu viņai reiz sarīkojuši restorāna “Orinoko” kolēģi. “Man teica, ka Ziemassvētkus brauks mājās svinēt, bija sarunāts, ka darbā palikšu viena, bet viņi tomēr neaizbrauca. Svinējām! Tajā dienā bija tādi paši laikapstākļi kā šogad — slapjš, bet par pārsteigumu man svētku naktī uzsniga sniegs. Tā bija mana vislielākā dāvana,” viņa atceras.
Šogad viņai aprit 28 gadi. Vai sievietei tas ir svarīgs skaitlis? “Manā dzīvē tas ir ļoti labs skaitlis. Es nemēdzu ieslīgt grūtsirdībā, vairāk skatos nākotnē — man vajag to un to. Ja esmu izlēmusi, ko vajag, tad zinu, ka sasniegšu!”
Ja varētu aizvērt acis un vēlēties vēlēšanos, kāda tā būtu? “Es esmu pieticīga,” saka Ilze. “Priecājos par katru labu vārdu! Pietiek, ja pasaka — daudz laimes! — vai — tu labi izskaties! Dāvana ar mīlestību, kaut vai maza, ir vērtība. Mani meita katru dienu dārziņā sagaida ar zīmējumu — to es uzzīmēju tev!” Katru viņas darbiņu Ilze krāj, tos atvasei uzdāvinās 18 gadu jubilejā. Pūrā jau ir pirmais izkritušais piena zobs, matu šķipsna, pirmās zeķītes. Arī viņa pati saņēmusi pūru no savas mammas. “Zeķbikses, kuras nepaspēju maza uzvilkt, bērni aug tik strauji,” viņa smaida.
Nu, kā tā var!
Saku Ilzei, man ir sajūta, ka viņas dzīve ir gatavošanā, smaržās, garšās! “Tā arī ir!” saka jubilāre. “Ēdiena gatavošana ir daļa no manas dzīves, tā man sagādā prieku. Nevarētu iedomāties sevi kādā citā darbā. Jau kopš mazām dienām atceros, ka vecmammai palīdzēju olas kult un desas mīcīt.” Ne bez iemesla tuvākie draugi Ilzi sauc par glābējzvanu. “Ilzīt, glāb! Ko tu dari šovakar? Uzcep man kūku!” tā esot saimnieces ikdiena, un nereti pēc darba viņa mājās cep kūkas. Tā ir atpūta! Es viņai neticu un brīnos — kas tā par atpūtu?! Nu, kā tā var! “Es zinu, ka cilvēkam būs prieks, kad viņš ieraudzīs, ko es esmu darījusi. Mani tas dara laimīgu!” ◆
