Mazdēls: “Vecotēv, vai svešvalodu iemācīties ir grūti?”
Vectēvs: “Viegli nav, bet ar centību valodu var apgūt dažos mēnešos.”
Mazdēls: “Tad mūsu kaimiņam ir paveicies: viņam kājas sapinās grīdsegā, viņš krita, atsita galvu pret galda stūri un tūlīt kā no ložmetēja sāka bērt tekstu mums nezināmā svešvalodā.”
***
Mazdēls: “Vecotēv, es skaipā bieži sarunājos ar krusttēvu Rūdi Amerikā.”
Vectēvs: “Jā, jā. Tev tas ir iedzimts. Tava vecmāmiņa arī sēdēja skapī un sarunājās ar senčiem.”
***
Mazdēls: “Vecotēv, Pēcīša tētis mums rādīja Meisenes porcelānu un Venēcijas kristālu!”
Vectēvs: “Dēliņ, dzīve iet kā pa viļņiem. Varbūt jau rīt Pēcīša tētis ēdīs no alumīnija bļodiņas.”
Mazdēls: “Kāpēc tā?”
Vectēvs: “Tāpēc, ka to diktē pieredze: Ulmaņlaikā man bija porcelāns. Sibīrijā — bleķa bļodiņa. Šodien — paštaisīts māla šķīvis. Sajēdz?”
***
Pagasta centra skvērā pinkaini suņi izveda pastaigā divas mūžvecas vecenītes. Kamēr vaļā palaistie sunīši elpoja ziemīgo gaisu, vecītes satupa uz soliņa zem bezlapu bērza.
“Vai zini ko jaunu?” ierunājās pirmā.
Otrā: “Nu, nu?”
Pirmā: “Vakar vecais Antiņš atkūlās uz šejieni. Viņš pabija pagastmājā, tad steidzās uz ambulanci, uz ledus paslīdēja un — žvīks, žvāks, būkš! — nostiepās gar zemi. Nezinu, vai ko salauza vai tikai apdauzījās, bet skaidrs ir tikai tas, ka Līze šo pievākusi. Tagad Antiņš guļ pie Līzes!”
Otrā: “Būtu nu Antiņš nācis uz šo pusi, tad es pati viņu pagrūstu, lai apveļas. Un tad izguldinātu ne sliktāk par Līzi. Būtu man, ar ko strīdēties un palamāties.”
Pirmā: “Es gan viņu nelamātu. Tikai samīļotu.”
Otrā: “Tu nu ar nevari neko priecīgu pastāstīt, tikai — žvīks, žvāks pie Līzes. Cēzar, šurp!”
Un vecītes stutējās kājās.
***
“Dakter, man roka tā sāp, ka nevaru to pacelt pat pleca augstumā!” teic astoņdesmitgadīgā sieviete.
Ārsts atbild: “Kundze, paņemiet savu pasi un izlasiet! Tur ir rakstīts, kas jums par vainu.”
Guntis Gailītis
Vēls rudens. Nelielas saliņas lauku saimniecības īpašnieks sūta sievu uz kaimiņu salas veikalu un līdzi iedod zīmīti veikalniekam: “Visas sarakstā minētās preces pieraksti manā rēķinā uz parāda! Kamēr ledus vēl tik plāns, neuzdrošinājos sievai dot līdzi naudu…”
Reiz mežā dzima eglīte,
Un kādreiz arī sniga.
Bij’ sals līdz mīnus divdesmit,
Bet tagad bieza migla.
Īstai vasaras noskaņai skatā pa logu traucē tikai Ziemassvētku eglīte!
