Daži, nebūdami ar vieniem svētkiem mierā, svētī vispirms pēc jaunā kalendāra jaunos un tad pēc vecā kalendāra vecos Ziemassvētkus. Jauno un veco Ziemassvētku starpā (aptuveni divas nedēļas) nedrīkstot ne ragavas, ne kamanas, ne apavus taisīt, ne vērpt, ne aust, ne istabu slaucīt, bet ļoti labi esot iet krogā un piedzerties, vēstīts 1839. gada publikācijās. Lai kā mēs svētītu Ziemassvētkus un Jauno gadu, tie allaž ir īpaši gaidīti, tiem laikus jāgatavojas un neiztikt arī bez zīlēšanas un ticējumiem.
Mirējs
bez galvas
Latviešu ziemassvētki ar budēļos jeb ķekatās iešanu, pamatīgu pieēšanos un dzīrošanu vairākas dienas no vietas itin cieši savijušies ar kluso Kristus piedzimšanas laiku, taču pielietojamus ieteikumus senču tradīcijās atradīs katrs moderns latvietis. Piemēram, Ziemassvētku priekšvakarā jāizslaukot istaba bez saules un mēsli jāizberot pret dienvidiem. Tad jāuzkāpjot virsū un jāklausoties, kurā pusē zvani skan, tur kāzas, kur dzied — tur bēres.
Ziemassvētki nav tikai gaišā gaidīšanas brīdis, tajos aktivizējas arī tumšie spēki. Tāpēc vakarā, saulei noejot, uz visiem mājas rīkiem un durvīm ar baltu krītu tāda zīme * jāuzgriež un logi jāaizslēģē, lai velns netop iekšā. Tiem, kas par pesteļiem, burvjiem un zavatniekiem izliekas, tajā svētā naktī liela staigāšana pa citu staļļiem un kūtīm. Uz galda visu nakti jādedzina svece, lai varētu redzēt, ka velns neienāk. Tikmēr mājas iemītnieki spēlē kārtis un dzer brandavīnu, ka put vien. Tomēr, ja vēlaties izzināt nākotni, bez iziešanas ārā Ziemassvētku naktī neiztikt. Vienkāršākais likteņa paredzēšanas paņēmiens, ja dzīvojat pirmajā stāvā, ir trīs reizes apiet ap savu dzīvojamo ēku un pēc tam skatīties logā, tur varēs redzēt savu vai istabā sēdošo cilvēku nākotni. Šādā kārtā var uzzināt, kurš nākamgad mirs, kurš precēsies — pirmais, pa logu raugoties, rādīsies bez galvas, toties otram būs divas. Turklāt vēl kāds ticējums vēstī, ka, ja Ziemassvētku naktī kādam paliek veļas gabals ārā, tad tam tai gadā jāmirst.
“Labvakar, kuiļu tēvs!”
Viens no svarīgākajiem zīlēšanas veidiem Ziemassvētkos un Jaunajā gadā domāts neprecētajiem, sevišķi meitām. Nākamo precinieku var lūkot turpat istabā (ja ir krāsns), atmuguriski pieejot pie krāsns un caur kājstarpi tajā raugoties. Tad var saskatīt izredzēto nākam. Ja būšot pazīstams, rādīšoties līdz pusei, ja svešs — varēšot apskatīt visā augumā. Kādā ticējumā gan minēts — ja redzētais vīrietis nācis baltā tērpts, nebūs gaidāmas vis kāzas, bet nāve. Dzīvesbiedru nākam varot redzēt arī tad, ja svētku vakarā saslauka mēslus istabā pie sliekšņa un naktī, virsū uzsēdies, sukā matus.
Ja dzīvojat vai svinat Ziemassvētkus laukos, piemērota vieta nākotnes izzināšanai būs kūts. Meitas svētku naktī var doties uz kūti aitas ķert. Tai, kurai izdevies notvert aunu, gaidāmas precības, bet tām, kurām gadījusies aita, šie prieki vismaz vēl gadu ies secen. Līdz kūtij, ja tajā ir cūkas un vismaz viens kuilis, no mājas var doties jāšus uz krāsns kruķa. Tur nonākot jāsaka: “Labvakar, sivēnmāte!” (citā ticējumā — “Labvakar, kuiļu tēvs!”). Ja pretī atrūks kuilis — nāks brūtgāns, ja turpretī cūka — precinieka nebūs.
Dzīvojot ezera tuvumā, izmantojams cits zīlēšanas paņēmiens. Meitai jāapvelk balts krekls un jādodas uz ezeru. Tur izcirstā āliņģī ūdenī jāapmērcē viens piedurknes gals. Tad jādodas mājup un tāpat ar slapju jādodas gulēt. Kas sapnī piedurkni ar šķērēm nogriezīs, tas būs nākamais vīrs.
Tām, kam līdz ezeram tālu, dusēt ejot, zem gultas jāliek bļoda (citur — trīs krūzes) ar ūdeni un pār to jātaisa tilts no skaliem (vai jāpārklāj bļoda ar dvieli). Kas pār šo tiltu pāriet (no pēdējās krūzes — arī izdzer ūdeni) vai iedod dvieli muti noslaucīt, tas arī kļūs par izredzēto. Pagalvī, lai izzīlētu otru pusi, varēja likt arī cirvi, galvā maukt no Jāņiem saglabātu vaiņagu, kas vīts no deviņu sugu puķēm (pa deviņiem ziediem no katras). Savukārt puišiem, lai uzzinātu, vai precēsies, zem gultas jāber mieži. Ja tos pa nakti kāds aizskāris, piemēram, grauzusi pele, puisis apsievosies. Var pusnaktī iet uz krustcelēm un tur kaisīt linus, kura meita sapnī izsētos linus (acīmredzot jau izaugušus) plūks, tā būs īstā. Nākamo sievu parādamies puisis var redzēt arī tad, ja Ziemassvētku naktī uzkāpj bēniņos un gaida, nostājies aiz skursteņa.
(“Pēdējā Brīdī”, 1932. Nr.169)
