“Šis ir īstais!” tā, ieraugot viņu, nočukstējis ne viens vien bērns. Juris Babris ir Ziemassvētku vecītis ar 18 gadu stāžu, un pats atzīst, ka šis ir skaistākais laiks viņa darbā. Ar mirdzumu un prieku acīs ne tikai mazajiem. Darba ritms viņam allaž liek būt “uz koferiem”, un varbūt tāpēc Juris par laimīgāko laiku uzskata brīdi, kad visa ģimene ir kopā un smaida…
— Ja par jums uzņemtu filmu, ar ko tā sāktos?
— Droši vien ar bērnības ainu: Liepāja ar skaistu saulrietu un bērnības māju ar kastaņu, ko tēvs iestādīja pagalmā. Liepājā nedzīvoju kopš trīs gadu vecuma, bet atceros savas mājas, to apkārtni, arī bērnudārzu.
— Vai teātra dzirksts jūsos arī ir kopš bērnības?
— Mans onkulis Arnolds Skutulis bija leļļu izrādes “Pifs” režisors. Liepājā bieži gāju pie viņa, spēlējos ar lellēm, kuras viņš pats arī gatavoja. Droši vien kaut kas gēnos aizķēries, bet nav tā, ka augu ar domu — kādreiz man būs savs teātris. Kad biju jauns un traks, daudz kur esmu strādājis un piepelnījies! Arī mežu zāģējis, un tas man ļoti patika. Leļļu teātrī mani “ievilka” aktieris Aivars Pūcītis, ar kuru iepazināmies kādā burziņā, un sākumā gāju viņam palīgā kā rūķītis. Mans darbs ir viņa skola, un dažkārt viņš man bija arī kā tēvs. Reiz viņš teica: “Braukšu prom uz pusotru nedēļu, atstāšu tev izrādi. Kad atgriezīšos, tev tā būs jāspēlē!” Stāvēju ar lelli pie spoguļa, mēģināju, un pusotras nedēļas laikā apguvu vienu ainiņu, tad otru… Savu pirmo izrādi spēlēju Krustpils saliņā vairāku tūkstošu auditorijas priekšā, un pašam kājas drebēja. Jau 18 gadus man ir pašam savs teātris, taču uztraukums pirms izrādes joprojām ir.
— Tagad teātrī iesaistījies arī jūsu vecākais dēls?
— Anrijs vienu gadu strādāja pie manis praksē, bet tad jutu, ka viņš vēl nevar. Ja lelle 40 minūšu jānotur gandrīz divu metru augstumā, vēl jādancina un, nedod Dievs, arī teksts jārunā, ir diezgan grūti to noturēt vienā līmenī, lelle lēnām slīd arvien zemāk. Anrijs izmācījās par sabiedrisko attiecību speciālistu, taču īsti savu vietu šajā jomā neatrada, tad izlēma vēlreiz pamēģināt darboties pie mums. Viņš sāka braukāt līdzi, iepazinās ar vidi un ikdienu — kā ir, kad vienmēr esi ceļā un publiskā vidē, ka nekad neesi mājās.
Sākumā Anrijs kā rūķis nāca palīgā Ziemassvētkos. Cītīgi strādājām, mēģinājām, un tagad viņš pirmo sezonu viens pats spēlē izrādi, ar kuru savulaik sāku arī es. Tai lellei visu laiku jādzīvo līdzi, un Anrijam sanāk. Ir gandarījums ne tikai par to, ka dēls iet manās pēdās, bet arī, ka redzu, ka viņam patīk.
Svētki ar mirdzumu
— Šķiet, jūs esat tuvākajā apkārtnē populārākais Ziemassvētku vecītis.
— Ziemassvētki ir skaistākais laiks manā darbā, un tad ir vislielākais gandarījums par to, ko daru. Ka varu dot prieku mazajiem, kuriem vēl tā pasaule nav samaitāta, un redzu mirdzumu viņu acīs. Arī vecāki un vecmāmiņas dažkārt nespēj valdīt aizkustinājuma asaras. Un kur vēl brīnišķais mirklis, kad kāds neticīgais, kurš jau iepriekš paziņojis vecākiem, ka Ziemassvētku vecītis ir izdomāts pasaku tēls, ieraugot mani tērpā, vien nočukst: “Šis ir īstais!”
Nepietiek tikai ar to, ka lielais tērps jāuzvelk, tēlā pienācīgi arī “jāiejūtas”, citādi pat nav vērts to ģērbt mugurā. Jāmāk lēkt, dziedāt, runāt. Tev tur ir viss — pirts, fitness un sauna. Kad novelc kostīmu, esi slapjš un aizelsies. Šo gadu laikā esmu daudz iemācījies, piemēram, kad bērns nāk pie manis, es jau zinu, vai viņš ir vai nav iemācījies dzejoli. Ja jūtu, ka tas viņam sagādā grūtības, nelieku skaitīt.
— Vai jūsu Ziemassvētku vecītis runā jau iemācītu tekstu?
— Tā ir mana improvizācija, jo situācijas var būt dažādas, un nekad nezini, ko bērns pajautās. Nesen bijām Ziemassvētku ieskaņas izrādē kādā pagastā, kur biju arī vecītis. Teicu bērniem: jūs vēl varat paspēt uzrakstīt vecītim vēstuli, palūgt kādam piedošanu un izdarīt vēl daudz ko labu. Pēc pasākuma pie manis pienāca kāds puisītis un teica: pagājušajā gadā man dāvanas vispār nebija… Ātri reaģēju un jautāju mazajam: “Vai tu atpakaļadresi uzrakstīji?” Mazais samulsa: “Nē, aizmirsu…” Paskaidroju, ka tas ir būtiski, jo arī rūķi mēdz nomaldīties. Tikām ar visu skaidrībā, un viņš solīja šoreiz nebūt tik aizmāršīgs. Vēlāk kultūras nama vadītāja pastāstīja, ka puisēns aug nelabvēlīgā ģimenē. Teicu: nopērciet taču no iestādes līdzekļiem viņam tos lego klucīšus! Viņa man apsolīja, ka to izdarīs.
— Kā jūsu bērni uztver to, ka tētis ir Ziemassvētku vecītis?
— Kad pirms svētkiem mājās uzvelku kostīmu, lai pārliecinātos, vai viss ir kārtībā, mazie puikas to uztver kā pašu par sevi saprotamu. Esmu Haraldam izskaidrojis, ka ikvienas profesijas pārstāvim jādara savs darbs — policistiem jārūpējas par kārtību, mediķiem par veselību, skolotājiem par gudrību, bet aktieriem jāiet palīgā Ziemassvētku vecītim. Tad, kad saviem bērniem atnesu dāvanas kā vecītis, viņi mani, protams atpazīst, bet, neskatoties uz to, arī desmitgadīgais puika šogad atkal uzrakstīja vēstuli Ziemassvētku vecītim.
Dāvanas bez eglītes
— Svētki droši vien jums ir karstākais darba laiks?
— Lai cik labi piedāvājumi būtu, pašos Ziemassvētkos cenšos būt mājās, kopā ar savu ģimeni. Šajos gados bijusi tikai viena reize, kad strādāju, jo nevarēju atteikt cilvēkam, kuram pašā svētku priekšvakarā sarunātie mākslinieki atteica.
Starp citu, Ziemassvētku laikā esmu dāvinājis arī savas izrādes, neko par to neprasot. Viesojāmies bērnu aprūpes centros Rīgā un Daugavpilī. Internātskolās un bērnunamos ir citādāka attieksme. Viņi ir citādāk audzināti — nekad neaizmirsīs pateikt “paldies”, “labdien!” un “uz redzēšanos!”. Taču bērnunamiem ir daudz sponsoru, viņi gaida naudīgākus atbalstītājus, bagātas dāvanas. Viņiem materiālajā ziņā viss ir, un mana izrāde ar kaut kādu vecīti, kurš nes dāvanas, nav nekas īpašs. Tur nebija pat eglītes. Kad jautāju, kāpēc tā, man atbildēja: “Egle būs vēlāk, kad brauks lielie sponsori. Lai līdz tam laikam nenokalst!” Nezinu, kā tagad, bet pirms desmit gadiem tā bija.
— Labdarības projektos vairs neiesaistāties?
— Kāpēc ne! Arī šogad paredzēta labdarības izrāde Ķemeru bērnunamā “Sprīdītis”. Šim projektam mūs uzrunāja kāds puisis. Viņš aicinājis Valsts leļļu teātri, taču tur piedāvāta tikai 50 procentu atlaide, bet viņiem naudas nav nemaz. Apsolījām piedalīties par “paldies”.
Pedanti “uz koferiem”
— Ko vēl dara leļļu teātra “Tims” aktieri?
— Darām visu! Esmu aktieris, režisors, mārketinga speciālists, skatuves strādnieks, šoferis, pats lelles remontēju. Mēs arī dziedam un spēlējam ballēs, mūsu apvienību sauc “Leļļu teātra “Tims” dziedošie aktieri”. Pats rakstu izrādēm tekstus, mans kolēģis Zigurds Feils komponē un atbild par muzikālo pusi. Mums ar Zigurdu izveidojusies lieliska sadarbība, jo esam ļoti dažādi — es esmu aktīvs, Zigurds atkal ļoti ieturēts. Ja kādreiz pašam šķita, ka esmu ļoti pedantisks, tad Zigurdam pat nespēju turēt līdzi. Viņš nekad neaizmirsīs pateikt “labdien” vai “lūdzu”, neaizmirsīs palaist dāmu pa priekšu. Cepuri nost! Zigurdam ir kolosāla attieksme pret visu. Arī pret lellēm, mūzikas instrumentiem vai kostīmiem. Piemēram, skursteņslauķus spēlējot, paši esam tērpos, taču izrādē mums ir arī mazie skursteņslauķi, kuri darbojas uz jumta. Mans skursteņslauķis jau reizes trīs bija salūzis un biju to vairākkārt pārtaisījis, bet Zigurda lelle aizvien ir kā jauna. Prieks, ka man ir tik forši kolēģi!
— Izklausās, ka jūs savu darbu darāt ar aizrautību?
— Tā manī tiešām nepazūd. Man patīk šis darbs, lai gan tas nav tik vienkāršs, kā reizēm no malas izskatās. Ar izrādēm braucam pa visu Latviju un lielākoties mājās esam piektdienas vakarā. Guļam skolā, viesnīcā, kur sarunājam. Dzīve visu laiku “uz koferiem”, busiņā. Tur mums ir tējkanna, karotes, viss dzīvei nepieciešamais. Lai gan sieva šo gadu laikā ir pieradusi pie mana darba ritma, domāju, ka arī viņu, tāpat kā mani, reizēm nepamet sajūta, ka kaut ko svarīgu palaižu garām.
— Vai šajā jomā var nopelnīt?
— Diemžēl nevar. Ja man nebūtu pusgarāžas ar dekorācijām, aparatūras, ap 30 leļļu, kuras glabājas pie sievasmātes lauku mājās, es padomātu, vai to sākt. Arī dēlam esmu pateicis: dari, ja tas tev patīk, bet naudu te nenopelnīsi! Paēdis un padzēris esi, gulējis esi. Ar to pietiek! Nodokļi jāmaksā, kases aparāts un aparatūra jāpērk, jāšuj lelles jaunai koncertprogrammai, vajag dekorācijas — tas viss jāatpelna. Cenšos godīgi strādāt, bet kāds no augšas visu regulē. Ja viņam šķiet, ka citam ir par daudz, ievieš savas korekcijas. Vienā gadā šķita: nomaksāšu nodokļus, nu gan varēšu atsperties! Tad man nozaga mašīnu…
Par mācībām
un plusiem
— Labāk parunāsim par gaišākām lietām. Kāpēc izlēmāt mācīties dramaturgu studijā?
— Doma mācīties manī virmoja jau sen, bet savā jaunības dullumā to palaidu garām, un vēlāk vienkārši vairs nebija laika. Vienā brīdī šķita, kaut kā pietrūkst, esmu sevi izsmēlis. Mācības bija mans glābiņš. Tā ir pavisam cita joma, cits žanrs, un man viss bija jāsāk no nulles — balss ievingrināšana, kustības, runas dikcija. Pusotru gadu mācījos, pagājušajā rudenī absolvēju dramaturgu teātra 9. studiju pie režisora Hermaņa Paukša.
— Esat uzņēmīgs cilvēks?
— Ja darbu iesāku, to noteikti arī pabeidzu. Ja redzu, ka nevarēšu izdarīt, nemaz neķeros klāt. Tas gan attiecas uz blakuslietām, savā darbā visu varu. Ja man jautā: “Tu varēsi?”, uzreiz pārliecinoši atbildu: “Varēšu!”. “Tima” pirmsākumos, kad septembrī kādam solīju un stāstīju: “Mums viss ir, būsim!”, Zigurds brīnījās: bet mums taču nekā nav! Decembrī jau bija, un braucām izrādēs. Mums ir doma izdot grāmatu, ar savām dziesmām un tekstiem, ar lellēm, kuras bērni paši varētu izkrāsot. Varētu uztaisīt arī lelli, teiksim, pērtiķi, kurš dzied dziesmu no mūsu izrādes: “Džungļos, tur pie okeāna, tur, kur mūžam zaļo mežs…” Dzīve pierādījusi, ka domas piepildās.
— Kas vēl ietilpst nākotnes plānos?
— Gribu nopirkt šujmašīnu, pats šūt lelles un tērpus. Kādreiz jau pienāks tas brīdis, kad bērni teiks: “Ziniet, pie mums bija veci onkuļi atbraukuši, nevarēja uznest dekorācijas.” (Smejas.) Vienīgi ceru, ka tas nebūs tik drīz.
— Esat optimists ar pozitīvu domāšanu?
— Nesen lasīju domugraudu, ka optimisti pat kapos redz plusa zīmes, nevis krustus. Tas ir par mani.
— Ko jūs vēlētu citiem?
— Būt kopā! Nav laimīgāka brīža, kā redzēt — visi tavējie ir laimīgi un smaida. Visas blēņas un sliktās domas tad ir pagātne.
Vizītkarte
VĀRDS,
UZVĀRDS:
Juris Babris.
DZIMŠANAS LAIKS
UN VIETA:
1972. gada 23. marts, Liepāja.
NODARBOŠANĀS:
leļļu teātra “Tims” īpašnieks un aktieris.
IZGLĪTĪBA: vidējā, Vārves robežsardzes mācību centrā ieguvis robežsardzes instruktora profesiju; režisors un aktieris, pagājušajā gadā absolvējis dramaturgu teātra 9. studiju pie režisora Hermaņa Paukša.
ĢIMENE: otrreiz precējies, sieva Ligita, četri dēli —
Anrijs, Elgars, Haralds un Rūdolfs.
VAĻASPRIEKS: “Darbs, es tajā arī atpūšos,” saka Juris.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
