Jau daudzus gadus sevi par aizkraukliešiem sauc Indulis Šakars un Jānis Knoks. Viņi bija vieni no Pļaviņu HES pirmajiem darbiniekiem. Šodien abi jau cienījamā vecumā, bet toreiz, sešdesmitajos gados, kad abiem bija ap trīsdesmit, spēka un enerģijas pilni uzņēmās atbildīgus darbus valsts lielākajā un vienā no sarežģītākajām inženiertehniskajām būvēm.
Indulis Šakars bija Pļaviņu HES celtniecības direkcijas un Daugavas HES kaskādes tehniskās daļas inženieris. Dzimis Rēzeknē, vidusskolu beidzis Kuldīgā, pēc Latvijas Universitātes Celtniecības fakultātes beigšanas norīkots uz Pļaviņu rajonu. Strādājis izpildkomitejā dažādu kolhozu ēku celtniecībā. 1960. gadā Pļaviņu rajonu likvidēja, ap to laiku Indulis strādāja Krustpilī dažādu ēku projektēšanā, līdz 1961. gadā kā brīvprātīgais sāka darbu Stučkā. Indulis, atceroties lielās būves pirmsākumus, stāsta, ka iecerētās sešas (Doles, Aizkraukles, Kokneses, Pļaviņu, Krustpils, Trepes) kaskādes uz Daugavas Maskavas līmenī Hruščova valdīšanas laikā viņa padomnieki gribēja svītrot no valsts plāna un “pasvieda” ideju par TEC jeb termoelektrocentrāļu celtniecības lietderību. Tās ir daudz lētākas, mazāki sagatavošanās darbi. Turpretī hidroprojekta aizstāvji vēlējās pierādīt pretējo — HES ir ātri uzceļamas, un saražotās elektrības ieguvums pret izdevumiem nav lielāki par termocentrāļu. Bija izveidota pat Elektrostaciju celtniecības ministrija, un tās darbiniekiem, kas pārsvarā bija hidrotehniķi, vajadzēja pierādīt savu nozīmību. Tolaik Maskavā un tās apkārtnē bija liels elektroenerģijas deficīts, īpaši maksimālā patēriņa stundās. Tāpēc radās nepieciešamība pēc elektrostacijām, kas strādātu periodiski un aizpildītu trūkstošās jaudas šajās diennakts stundās — agri rītos un vakaros. Nedēļas nogalēs stacija varēja nestrādāt. Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Aizkrauklei ar tajā esošo ūdens daudzumu viesa cerību par šādas stacijas būvi un lietderību. Salīdzinājumā ar HES Krievijā, Ukrainā, piemēram, Volgas HES sagatavošanas darbi vien veidoja ap 30% no visām celtniecības izmaksām. Pļaviņām šīs izmaksas bija tikai 7%. Šajā summā iekļauta, piemēram, māju nojaukšana applūdinātajās teritorijās, ceļu pārcelšana, kapsētu izvākšana, koku izzāģēšana u. c. Indulis Šakars stāsta, ka Bratskas HES Krievijā ir viens no piemēriem — applūdināto teritoriju neattīrīja, un tur varēja vērot skatus, kad virs ūdens paceļas priežu galotnes. Tolaik bija svarīgi arī pierādīt, ka HES var nodot ekspluatācijā četru — piecu gadu laikā, ne tā kā Volgas staciju un citas, kuras cēla desmit un vairāk gadu.
Jānis Knoks ir bijušais Pļaviņu HES hidroceha vadītāja un arī Daugavas HES kaskādes direktora vietnieks. Dzimis Galgauskas pagastā Gulbenes novadā. Atceroties bērnību, viņš stāsta, ka abi vecāki bija nedzirdīgi, tāpēc daudz kas dzīvē, tajā skaitā izglītības iegūšana, lielā mērā bija atkarīga no paša gribasspēka. Pēc Galgauskas septiņgadīgās skolas beigšanas interesējies par tiltu celtniecību. Kara laikā visi tilti plašā apkārtnē bija uzspridzināti, tāpēc Jānis vēlējās būt tas, kurš uzbūvēs jaunus. 1953. gadā absolvēja Celtniecības tehnikumu un nosūtīts uz Maskavu mācīties tālāk. Kopā ar Jāni devās vairāki latvieši, arī vēlākais celtniecības ministra vietnieks Jānis Lancers. Absolvējis Celtniecības institūta Hidrotehnisko fakultāti 1958. gadā un nonācis Latvijas PSR Valsts plāna rīcībā. Tā kā diplomdarba tēma bija saistīta ar Pļaviņu HES celtniecību, par nākamo darbavietu ilgi nebija jādomā. Jānis būvi uz papīra bija iecerējis nedaudz zemāk par esošo vietu — Lauceses upes grīvas vietā. Tagad viņš atzīst — labi, ka tur nebūvēja. Vēlāk, jau pēc HES nodošanas ekspluatācijā, veica papildu pētījumus. Atklājās, ka tā ir vāja vieta: dziļurbumi uzdūrās uz Amatas — Gaujas upju horizonta, kas savukārt nozīmē lielu gruntsūdens spiedienu. Lai arī agrāk citos projektos paredzēja dambi celt šajā vietā, Lauceses upes ielejas, tātad arī Seces, Daudzeses pagasta applūdināšana bija pārāk neizdevīga.
Tomēr, pirms nokļūt sava mūža lielākajā celtnē, Jānis Knoks vispirms nonāca “Latvenergo” projektēšanas birojā. Tolaik tajā uz papīra tapa apakšstacijas, augstsprieguma līnijas, ražošanas bāzes — visi objekti, kas saistīti ar enerģētiku Latvijai, Lietuvai un Kaļiņingradas apgabalam. Drīz vien Jānis kļuva par divistabu dzīvokļa īpašnieku. Īpašums bija lieliskā vietā — Vecrīgas centrā, Katoļu ielā, netālu no tagadējās Saeimas ēkas. Vēlāk pārcēlās uz trīsistabu dzīvokli Dārzciema ielā. Tikai ap šo laiku, 1963. gadā, nāca piedāvājums strādāt konkrēti Pļaviņu HES celtniecībā. Priekšniecība šaubījusies, vai jaunietis, rīdzinieks ar trīsistabu dzīvokli, mainīs visu pret dzīvi laukos, kur vienīgā iespēja bija nakšņot barakas tipa celtnēs. Tāpēc, pirms runāt ar pašu Jāni, priekšnieki aprunājušies ar viņa sievu. Viņa dzimusi Daugavas krastos, Klintaines pusē, “Seglinieku” mājās, vietā, kuru vēlāk applūdināja. Iespējams, šis fakts “nospēlēja” par labu lēmumam atstāt Rīgu.
Abi sirmie kungi atzīst, ka, neraugoties uz zaudējumiem, kas radušies Pļaviņu HES celtniecības laikā, pie ieguvumiem mūsdienās jāmin pašiem savu, neatkarīgu no Krievijas, atjaunojamu enerģijas ražotni. Runājot par būves stabilitāti un drošību, vīri stāsta par tā laika prasībām. Staļina nāves mašīna visiem bija iedvesusi bailes, tāpēc, lai kaut kas neatgadītos, lai par kļūdām neaizsūtītu “pie baltajiem lāčiem”, visu darīja ar dubultu, pat četrkārtīgu garantiju. Metāla armatūras betonētajās daļās ir tik daudz, ka tolaik metinot strādnieki tik tikko starp tām varēja izlīst, balstu stiprumam jāiztur daudz lielākas slodzes, kādas ikdienā novērojamas. Arī šodien, pēc piecdesmit gadiem, būvi nemitīgi uzrauga, novērojot tās garuma un augstuma svārstības, gruntsūdens spiedienu. Pjezometri dambja malās ļauj sekot līdzi gruntsūdeņiem, bet sensori, kas piestiprināti dažādās būves daļās, novēro atsevišķu konstrukciju spriegumu. Agrāk speciālisti ar mērinstrumentiem kāpa HES dzīlēs, pie pamata plātnes, pieslēdza iekārtas šiem sensoriem un nolasīja rezultātus. Mūsdienās šo darbu veic dators. Nestandarta novietojuma dēļ, nevis uz dolomīta, bet smilšmāla pamata, kopš dzimšanas dienas līdz mūsdienām būve nedaudz pārvietojusies lejup pa straumi, kā arī iegriezusies virzienā uz kreiso krastu. Grunts sēšanās, nobīdes un filtrācijas režīms — trīs faktori, kas būvi ietekmēs vienmēr. Uzceļot šādu betona masu, dabiskie procesi ir izjaukti, tāpēc tie nemitīgi jākontrolē un cilvēku iespēju robežās jāregulē.
Aizkrauklieši sarunā atklāj, ka iebilst iecerētās HES pārgāznes izbūvei. Indulis Šakars teic, ka tikai ārzemju konsultantu, kuri te ieradušies atjaunotās neatkarības laikā, dēļ valsts sākusi šajā idejā iedziļināties. Konsultanti teic, ka globālās sasilšanas dēļ plūdu iespējamība un stiprums palielinās un esošā pārgāzne ir spējīga izlaist astoņus tūkstošus kubikmetru ūdens sekundē, bet nepieciešama divas reizes lielāka caurlaidība. Indulis teic, ka, projektējot staciju, paredzēja, ka ekstremālās situācijās ūdeni laiž gan caur agregātiem, gan esošo pārgāzni. HES celta ar drošību, paredzot plūdus reizi 10 000 gados. Protams, teorētiski pieļaujami arī vēl ekstremālāki apstākļi, kuros stacija vairs nevar darboties. Tomēr eksperti, kas pārsvarā bija no Skandināvijas valstīm, Latvijas situācijas modelējuši pēc savas pieredzes. Skandināvijā globālās sasilšanas rezultātā nokrišņu, kūstošā sniega apjoms palielinās. Latvijā lieli pali iespējami, ja liels sniega daudzums uzkrājas visas ziemas garumā un pavasarī sāk ļoti strauji kust. Saistībā ar globālo sasilšanu Latvijā šie procesi ir pretēji — ziemas siltākas, sniega mazāk, līdz ar to palu iespējamība ļoti maza. Ja globālā sasilšana turpinās, nepieciešamība pēc pārgāznes vēl vairāk samazinās. Ja laika apstākļi strauji mainās, protams, var nebūt laika, lai šādu pārgāzni uzceltu. Celta ar drošību, paredzot plūdus reizi 10 000 gados. ◆
