“Esmu no tiem cilvēkiem, kuri ķepurosies jebkurā situācijā,” saka seciete Lilita Stāmure. Viņas dzīvē bijis viss — laimes un pārdzīvojuma brīži, prieks un mūžam nedzīstošas sāpes… Viņas spēja būt pozitīvai un labestīgai pret visu un visiem ir apbrīnas vērta, un tikpat pārsteidzoša ir māka pasmaidīt par sevi pat skarbos brīžos.
Rīt Lilitai Stāmurei ir 60. dzimšanas diena. Šoreiz bez jubilejas balles. “Pirms pašiem Ziemassvētkiem jubileju īsti nemaz nevar nosvinēt, jo visiem ir savas balles — pasākumi skolās, darbavietās,” saka Lilita. “50 gadu jubileju rīkoju savā vārdadienā oktobrī. Ļoti gribējās satikt radus un draugus, un izdevās tik jauks pasākums. Paskatos bildes, visi priecīgi un smaidīgi — skaistas atmiņas. Cik gan naudas iztērējam niekos, jubilejas balle ir šo tēriņu vērta.”
Dēli ar ģimenēm Seces pagasta “Vanagos” šoreiz sabrauks Ziemassvētkos, un šis ģimenē ir īsts svinību laiks: dēlam Gundaram 17. decembrī apritēja 31, mazmeitai Elīnai 20. decembrī būs 10 gadu, bet mazmeita Evelīna piedzima tieši vecmāmiņas dzimšanas dienā pirms 14 gadiem.
Pareizā un nepareizā vecmamma
“Vanagi” ir Lilitas vecvecāku mājas, tur dzimusi arī Lilitas māte. Kādu laiku tur saimniekoja sveši cilvēki, bet pārmaiņu laikos ģimene īpašumu atguva.
Lilita dzimusi Jaunjelgavā, bet drīz ģimene pārcēlusies uz Krustpili, kur dzīvojuši mājā iepretim Krustpils saliņai. Visas bērnības vasaras gan pavadītas “Vanagos”. “Mana vecāmāte, mammas mamma, bija inteliģenta, pareizi audzināta un ļoti tikumiska, kura arī pret citiem bija prasīga. Viņasprāt, visam bija jābūt pareizam, nedrīkstēja pateikt nevienu nepareizu vārdu,” stāsta Lilita. Šajās mājās bija stingri noteikumi un uzvedības normas, kuras bija jāievēro. Piemēram, ja mājās ciemojās kāds pieaugušais, bērni nedrīkstēja sēdēt blakus, kur nu vēl kaut ko pajautāt, ja vecāmāte bija aizņemta sarunā. Par šādu pārkāpumu vēlāk būtu jānoklausās vesela audzinošā lekcija.
Kā piemēru vecāsmātes perfektajai būtībai Lilita stāsta kādu gadījumu: reiz viņa turpat piekalnītē atradusi skaistas sēnes — spīdīgām, sarkanām cepurēm ar baltiem punktiņiem. Pielasījusi veselu grozu un priecīga skrējusi mājās: vecomāt, mums būs tāda sēņu mērce! Vecāmāte tikai noteikusi: “Tās, bērniņ, nav ēdamas, taču arī mušmires ir noderīgas.” Viņa uzskatīja — ja bērns ir centies, ar tādu sajūsmu strādājis, nedrīkst necienīt viņa darbu un mušmires vienkārši izmest. Vecmāmiņa mušmires sagriezusi, salikusi traukā un novietojusi uz palodzes — būšot mušu inde.
“Pilnīgs pretstats viņai bija Krustpils ome, tēva māte,” atceras Lilita. “Viņa spēlēja ģitāru, gāja uz dejām, krāsojās. Kad pie manis atnāca draudzenes, viņa bija īsta kompānijas dvēsele. Ome bija izsūtīta, pabijusi nāves nometnēs, bet līdz mūža galam spēja saglabāt sevī neizsīkstošu dzīvesprieku un saulainumu.”
“Abas vecmāmiņas bija divas pretējas pasaules, bet abas ļoti labas,” nosaka Lilita. “Mana mamma bija tikpat pareiza un tikumīga kā vecāmāte, un es viņām daudz ko nevarēju stāstīt, uzticēt noslēpumus. Viņas mani vienkārši nesaprastu. Toties ar Krustpils vecmāmiņu varēju runāt par visu, atzīties visās blēņās un grēkos.”
Kad mierinājuma vārdu nav
Pēc Jēkabpils 1. vidusskolas beigšanas Lilita Vecbebru tehnikumā apguva pavāres profesiju. “Tajā neesmu strādājusi, un ēst gatavot man nepatīk, kaut vienmēr nācies to darīt,” saka viņa.
Skolas laikā Lilita Bebros sastapa arī savu pirmo vīru un nodzīvoja šajā pagastā astoņu gadus. “Dzīvē ne vienmēr viss sanāk tik rožaini, kā gribētos. Kad vairs nevarēju izturēt, paņēmu visus trīs puikas un pārcēlos uz Seci, uz “Vanagiem”, kur tobrīd neviena no manējiem vairs nebija,” stāsta jubilāre.
Te notika arī lielākā nelaime Lilitas dzīvē — traģiski gāja bojā dēls. “Par to īpaši negribu runāt,” nosaka viņa. “Apkārtējiem ir tikai žēl, bet man tā ir sāpe uz mūžu… Dažkārt gribas pieiet klāt kādai mātei, kura arī zaudējusi bērnu, varbūt uzrakstīt vēstuli… Tad domāju — bet mierinājuma vārdu jau nav. Pati zinu, kā ir, kad cilvēks pienāk, kaut ko saka, bet manas asaras jau ir izraudātas, vairs nevaru raudāt katram pretimnācējām uz pleca.” Pēc brīža viņa bilst: šo sāpi var izrunāt tikai ar cilvēku, kura sirdī ir tāda pati nedzīstoša rēta…
“Vismaz sievietes mājās!”
Pēc mirkļa mēs atkal runājam par skaistajiem brīžiem, arī to bijis daudz. Secē Lilita otrreiz apprecējusies, piedzimuši dēli Gundars un Dairis. Lilita pasmaida: “Gaidot Dairi, biju pilnīgi pārliecināta, ka būs meita. Kad piedzima puika, man asaras bira kā pupas. Kā? Nevar būt? Varbūt tāpēc Dairis ir tik izteikti vīrišķīgs puisis.”
“Tā priecājos, kad man uzradās vedeklas — vismaz sievietes mājās! Citādi vieni vīrieši apkārt,” atklāj jubilāre. Visiem četriem Lilitas dēliem jau ir savas ģimenes. “Dēliem allaž esmu teikusi: vienmēr būšu vedeklu pusē. Jo viņas ir sievietes!” nosaka viņa. “Tik neizsakāmi laimīga biju, kad vecākā dēla Jāņa ģimenē piedzima meitiņa Everita, mana pirmā mazmeita.” Tagad viņai ir sešas mazmeitas un trīs mazdēli, bet dēla Aivara meitu viņa nav redzējusi, Aivars jau piecus gadus dzīvo un strādā Kanādā.
Dejas un zālītes veselībai
“Nevaru gan sūdzēties, ka ģimenes vīrieši mani nebūtu žēlojuši,” saka Lilita. “Man ir stiprs balsts, un to apjautu mirklī, kad saslimu.” Pirms 15 gadiem viņai atklāja multiplo sklerozi. “Droši vien šī slimība man bija jau senāk, taču kurš jauns cilvēks pievērš uzmanību roku tirpšanai vai galvas reiboņiem. Neskries taču tūlīt pie ārsta!” bilst viņa. “Sākumā man bija ļoti slikti, labā puse bija pilnībā paralizēta. Bez vīra rūpēm diez vai būtu izķepurojusies, Dainis katru dienu brauca uz slimnīcu Rīgā, lai pabarotu, aprūpētu. Ne katrs vīrietis to varētu.” Pati Lilita savu slimību uztvērusi lietišķi: “Vienkārši jācīnās! Esmu no tiem cilvēkiem, kurš ķepurosies jebkurā situācijā.”
Lilita stāsta, ka tagad visiem spēkiem cenšas veselību noturēt — vāc zālītes, dabas produktus, no tiem gatavo veselīgas lietas. “Esmu īsta zāļu sieva,” saka viņa. Irbeņu sula esot laba imūnsistēmai, jaunie priežu čiekuri, novārīti un uzglabāti sīrupā, noder saaukstēšanās gadījumā, bet plūškoks esot dabiskā antibiotika. “Pēc garšas tik salkans un riebīgs, ka nevar dabūt iekšā. Sataisīju ar medu — tāpat nav lietojams. Piegriezu citronu, ingveru. Nu jau ir ēdams!” nosmej viņa.
Veselībai svarīga arī izkustēšanās — vairākus gadus viņa dejoja Seces līnijdeju kolektīvā, tad šo nodarbi aizstāja veselības vingrošana. Lai gan dzīvo vairāku kilometru attālumā no pagasta centra, Lilita cenšas būt visos pasākumos, kas notiek kultūras namā, uz tiem aizved vedeklas vai dēli, jo pati ar mašīnu nebrauc.
Laiks sev
“Mums arī te ir interesanti, kaimiņos dzīvo tik brīnišķīgi cilvēki, viņi man jebkurā brīdī palīdzēs,” saka Lilita. “Agrita, Rita, Dagnija, Skaidrīte — ne par vienu nevaru pateikt sliktu vārdu.” “Vanagi” gan ir diezgan nomaļā vietā, kur te tik daudz kaimiņu? Lilita nosmej: laukos kaimiņi ir visi, kuri dzīvo piecu kilometru attālumā. “Pavasarī visas sazvanāmies — kādu puķi stādīsim, ko audzēsim? Kad pāris dienu kaimiņiene nav dzirdēta, zvanu. Manējie jau smejas: kam jums telefons, uzkāpiet katra savā kalnā un vienreiz izrunājieties!”
Vai jubilārei ir kāds vaļasprieks? “Puķes man ir pie sirds,” saka viņa. “Ļoti patīk lasīt grāmatas, kādreiz patika izšūt — šalles, sedziņas, galdautus, bet tagad rokas vairs neklausa.”
Un kur tad vēl ceļošana! “Kad vienreiz kaut kur aizbrauc, ar to sasirgsti. No visa vari atpūsties, nav jādomā par lopiem, dārzu, ēdiena gatavošanu. Tas ir laiks, kad esi pats sev,” nosaka Lilita. Pirms pieciem gadiem viņa kopā ar vedeklu Ligitu aizbrauca uz Kipru. Šajos gados apskatīta arī Horvātija, Spānija, Polija, Dānija. “Vēlreiz gribētu aizbraukt uz Spāniju. Tik skaista zeme!” saka jubilāre. Protams, arī Latvija krustu šķērsu izbraukāta gan ar dēlu ģimenēm, gan ekskursijās kopā ar pagasta pensionāriem. “Pasaule jāizbrauc, lai saprastu, ka Latvija tomēr ir visskaistākā!” nosaka jubilāre.
