Ja man būtu teikšana, ierosinātu adventes laikā valdībā apspriest vien mierīgus jautājumus — piemēram, par sniegu vai putniem. Bet kā ir tagad? Domāju, mierīgi četras svētdienas nodošos apcerei par dzīves jēgu, bet kas tev deva! Kā es varu bez stresa domāt par dāvanām un svinīgu Jaunā gada sagaidīšanu, ja mums nav Ministru prezidenta? Ja vēl zinātu, kas būs Laimdotas vietā un kāds būs jaunās valdības modelis, bet tagad… manas domas ir kā dziļā biezoknī iestrēgušas. Un katru dienu tas kļūst biezāks. Būtu vismaz Kozlovskis piekritis kandidēt Ministru prezidenta amatam, vaigā skaists dēlietis, bet nekā! Nobijās. Īsti drosmīgi vīrieši laikam mājo tikai filmās un grāmatās.
Tagad mani katru nakti moka murgi, un sapņos redzu rudu lapsu ložņājot gar Saeimas namu, turklāt viņa tā dīvaini ūjina: ūūuuūūu… Nez ko tas varētu nozīmēt?
