Ar interesi sekoju līdzi politiskajiem notikumiem valstī, lai gan bieži nevar saprast — smieties vai raudāt par to, kas notiek. Piemēram, Laimdotas Straujumas demisija un Solvitas Āboltiņas vēlēšanās tikt amatā. Vēl “Vienotības” kongresā Straujuma apgalvoja, ka neatkāpsies, bet pēc dažām dienām tomēr to izdarīja, turklāt Āboltiņa paziņoja, ka neviens cits nevar būt par premjeru kā tikai partijas līderis, tātad — viņa. Tagad aktīvi notiek jauno ministru un premjera izvēle, parādījušies arī citi kandidāti.
Uzskatu, ka valdībā jāiet tiem, kuri prot nopelnīt naudu un to saprātīgi tērēt, piemēram, kā Andris Šķēle, Andris Bērziņš vai Guntis Belēvičs. Tie ir cilvēki ar savu viedokli, un viņus nevar uzpirkt. Es premjera amatā virzītu kādu no uzņēmējiem ar valstsvīra domāšanu, piemēram, Lemberga vai Šķēles tipa politiķus. Jā, daudzi viņus kritizēja un smējās par to, kad Šķēle aicināja tīrīt zobus, nopļaut nātres mājas priekšā un stādīt rozes. Tomēr — vai tā nebija patiesība tiešā un pārnestā nozīmē? Kas tas par darbu, ja gadu nespēj izstrādāt pieņemamu skolotāju atalgojuma modeli! Ja to nevar vai negrib paveikt, tad jāiet projām. Lai dara, kurš var, jo no šādas bezdarbības cieš citi. Tā kā sieva ir skolotāja, mums ģimenē būtiski ir izglītības jautājumi.
Tagad daudz apspriež lidsabiedrības “airBaltic” nākotni. Tā esot mūsu nacionālā lidsabiedrība, ko vajag saglabāt. Tikai — ko man, pensionāram laukos, dod tāds uzņēmums, kura pakalpojumus es tāpat neizmantoju? Nesen jau tai piešķīra simts miljonu, tagad vēl grib 80. Plašsaziņas līdzekļos stāsta, ka uzņēmums vēlas tos aizņemties Valsts kasē un valsts budžetu tas neietiekmēs. Tomēr aizdevumu kapitalizēs, un tas nozīmē, ka budžetā tas tomēr neatgriezīsies. Kāpēc vajadzīga nacionālā lidsabiedrība, kuras vadītājam algā maksā miljonus, bet tā strādā ar zaudējumiem?
Ja redzi, kā daļa cilvēku dzīvo, tad aizdomājos, ka pašam vēl ir labi. Tomēr, palasot žurnālos par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, saprotu, ka esam tādas kā niecības uz tās bagātības fona. Par savu pensiju man joprojām ir liels rūgtums pret valdību. Ko es un citi esam nogrēkojušies pret valsti, ka aizgājām pensijā krīzes laikā ar viszemāko koeficientu un pensija ir tik maza? Esam taču strādājuši un maksājuši nodokļus, bet saņemam tikai solījumus. Ja nekas nemainīsies, apsveru iespēju valsti sūdzēt tiesā.
Pagājušajā nedēļā nolēma, ka no jaunā gada dzērājšoferiem būs grūtāk atgūt autovadītāja apliecību. Lai savulaik to saņemtu, man un citiem vajadzēja vairāk kā gadu un pat ilgāk mācīties. Tagad tas notiek ļoti īsā laikā, kas, manuprāt, nav pareizi. Man šķiet, ka tik daudz avāriju notiek ne jau iereibušu autovadītāju vai mobilā tālruņa lietošanas braukšanas laikā dēļ, bet nesagatavotības dēļ. Mācībām jābūt pamatīgākām, un vajadzētu būt sarežģītākai apliecības iegūšanai, bet eksāmenu pārlikšana neko daudz nedos. Ikdienā uz ceļa novēroju, cik daudz autovadītāju brauc agresīvi un neievēro noteikumus. Tajā pašā laikā policija rīko reidus, lai pārbaudītu, vai autovadītāji no 1. decembra savus auto aprīkojuši ar ziemas riepām, lai gan jau iepriekš bija krietni bīstamāki laika apstākļi. Tā kā daudz kas notiek “ķeksīša” pēc, un nu tik sodīs mobilā telefona lietotājus, bet vairāk gan jāpievērš uzmanība agresīviem braucējiem.
Nemierīga situācija joprojām ir arī citviet pasaulē. Neesmu vēsturnieks, bet uzskatu, ka Austrumu valstis var dzīvot tikai pēc savas kārtības. Lai viņi mīt savā valstī un paši lemj par sevi. Citādāk ir Ukrainā, kas ir mums tuvāka un izprotamāka, bet arī tad mums nav tiesību noteikt, kāda valsts iekārta tur būs. To var izlemt tikai paši iedzīvotāji. Nesen Ungārijas prezidents asi izteicās par robežu slēgšanu — kā Eiropa var noteikt, cik daudz bēgļu viņiem jāuzņem! Tā ir viņu zeme, un viņi paši par to lems. Jebkuru uzspiestu lēmumu cilvēki uzņem ar pretreakciju. Tad jau Latvijai arī visi, kuri šobrīd nāk pāri robežai, jāuzņem bez ierunām. Arī bēgļi no Sīrijas nelegāli šķērso citu valstu robežas. Tomēr jau tagad skaidrs, ka pasaule vairs nebūs tāda kā līdz šim.
Sākušās diskusijas par jaunu teritoriālo reformu. Domāju, jau iepriekšējo vajadzēja veikt bijušo rajonu robežās. Tad arī novadi būtu stiprāki. Jauna reforma neko nedos arī tādam mazam pagastam kā Vietalva, kas paliek arvien tukšāks. To jau var redzēt pēc skolēnu skaita Odzienas filiālē — tajā mācās vien 22 bērni. Darba nav, un cilvēki ar visām ģimenēm aizbrauc. Valstī nav skaidras politikas, kas notiks ar laukiem. Beidzot gan esam sagaidījuši ceļa no Odzienas līdz Vietalvai remontu — iztīrīti grāvji, un labo arī segumu. Tagad pa to braukt ir daudz labāk. Ja valsts atvēlēs līdzekļus, nākamgad šim ceļam klās noturīgāku segumu.
Esam optimisti un uzskatām, ka Vietalva ir laba vieta dzīvošanai. Savulaik te bija aktīva uzņēmējdarbība. Tagad arī ir, bet mazāk. Par darbu nevar sūdzēties, jo darba vietas piedāvā gan vietējie uzņēmēji, gan zemnieki. Tomēr pamatā tādā nelielā pagastā kā Vietalva vairāk iespēju ir individuālajam darbam. Piemēram, no nākamā gada palielinās minimālā alga. Tas nozīmē, ka darba devējam ne tikai tā jānopelna, bet papildus jāsamaksā arī nodokļi un citi izdevumi. Kas paliek pašam? Ne visi to spēs, jo apgrozījums nav liels. Arī man nesen bija savs uzņēmums — autokapsēta, tagad biznesu esmu pārdevis. Kopumā veicās labi, bet lielākas attīstības nebija tā paša mazā apgrozījuma un iespēju dēļ. Tomēr prieks par citiem, kā mērķtiecīgi attīstās brāļu Saliņu zemnieku saimniecības, un Vietalvā ir arvien vairāk apstrādātu lauku. Pašiem arī gribas sakopt apkārtni un ar gaišām domām gaidīt Ziemassvētkus.
