Bijušie skolēni pļaviņieti Regīnu Šimkeviču joprojām uzrunā par skolotāju, bet citiem viņa vairāk saistās kā senioru biedrības “Daugavas rīts” vadītāja. Enerģiska, prasīga, aizrautīga un reizēm arī tieša, veicot gan vienu, gan otru pienākumu. Šajās dienās Regīnas kundze svin skaistu dzīves jubileju.
Izvēlētos atkal
— Par gadiem es nebēdāju, un, ja kāda teic, ka ir veca, atbildu — esmu sieviete savos gados, — saka Regīnas kundze.
Mūsu saruna notiek ēkā pie upes, kuru viņa ilgus gadus sauca par savējo — Daugavas ielā 50, ko pļaviņieši biežāk dēvē par mazo skoliņu. Arī kabinets ir tas pats, kurā viņa ilgi strādājusi. Regīnas kundze atzīst — ja tagad no jauna vajadzētu izvēlēties profesiju, viņa nedomājot atkal kļūtu par skolotāju, neraugoties uz pārmaiņām, sūdzībām par atalgojumu un dažādām grūtībām šajā darbā. Tā vien šķietot, ka viņa tā arī nav aizgājusi no skolas. Arī abas māsas bija skolotājas.
— Biju sākumskolas skolotāja un mācīju arī mājturību Pļaviņu vidusskolas krievu plūsmā. Tomēr pamatā biju organizatore, vadot oktobrēnu un pionieru vienības. Tagad jau par to nepatīk runāt, bet tās bija līdzīgas organizācijas kā tagad gaidas, skauti vai mazpulki. Visos laikos svarīgi bija radīt vietu, kur bērniem darboties. Vēlāk biju direktores vietniece ārpusklases darba organizācijā, — saka Regīnas kundze.
Tagad viņa ar bijušajiem skolēniem bieži runā tiešsaitē, un šādu kontaktu ir daudz visā pasaulē. Interesanti uzzināt, kā kuram veicas, kur dzīvo. Vīrs nereti pat neizpratnē, cik tad viņa ilgi var būt tajā internetā! Regīnas kundze atzīst, ka cilvēkiem svešumā tik ļoti gribas sazināties ar dzimteni, katrs jāuzrunā un jāuzmundrina.
Rodas “spārni”
Regīnas kundzes māte bija juriste, tēvs — mežrūpnieks, un savulaik viņu nosūtīja darbā par MRS vadītāju Koknesē. Sākumā darbs bijis mežniecībā Gostiņos, un Regīna deviņu gadu vecumā sāka mācīties Pļaviņās. Tā izveidojās saikne ar šo pusi, ko Regīnas kundze uzskata par savējo. Viņa teic, ka māte bija krievu tautības, bet tēvs polis, tomēr drošības apsvērumu dēļ viņi ģimenē savulaik no tā norobežojušies, pieņemot krievisko.
— Vecāki bija dzīvesgudri cilvēki, un daudzas viņu atziņas man būtiskas joprojām. Varbūt tāpēc apprecoties paliku savā uzvārdā, lai tas nezustu, jo ģimenē bijām trīs meitas. Interesanti, ka vēl dažas māsīcas rīkojās tāpat. Tagad dzimtā esam vairākas Šimkevičas, un man ļoti patīk savs vārds un uzvārds. Māsu gan vairs nav, un tas ir sāpīgi, jo bijām ļoti draudzīga ģimene, — atzīst jubilāre.
Tēva brīdinājums par iekārtu un varas maiņām izrādījās patiess. Arī Atmodas laikā viņa jutusies kā starp diviem dzirnakmeņiem savas tautības dēļ, un tie maluši diezgan nežēlīgi. Arī no darba skolā vajadzēja aiziet. Tomēr Regīnas kundze teic — visiem ir piedevusi, jo viņa, kā jau Strēlnieks pēc horoskopa, ir mūžīgais optimists. Cenšas atturēties no vaimanātājiem, kuri sūdzas par dzīvi. Savulaik ļoti palīdzēja divu gadu mācības pareizticīgo klosterī Jēkabpilī. Viņa regulāri apmeklēja arī kristīgās misijas konferences, un saistībā ar tām bija iespēja būt nedēļu klosterī Austrijā.
— Tie ir skaistākie brīži manā dzīvē, un ticība dod “spārnus” darīt ko jaunu un labu ne tikai sev, bet arī citiem. Diemžēl Pļaviņās pareizticīgo baznīcu neuzcēla, bet tagad gribu tomēr panākt, lai pareizticīgajiem Pļaviņās ir vieta, kur sanākt kopā, — saka Regīnas kundze.
Dara ar pārliecību
Ja viņai ir kas tuvs, cīnās par to. Tā Regīnas kundze savulaik iesaistījās un savāca ap 300 parakstu, lai Gostiņos ebrejiem izveidotu piemiņas vietu, kā arī atbalstot pensiju indeksāciju. Interesanti, ka nesen atradusi savas 6. klases pierakstu burtnīcu ar pašas rakstītu atziņu — pieņem kompromisu tikai taisnības un patiesības vārdā. Regīnas kundze apzinās, ka vienmēr būs kāds, kuram par otru būs negatīvs viedoklis. Jo veiksmīgāks būsi, jo vairāk būs pret tevi noskaņoti cilvēki. Nevar kontrolēt citu viedokļus, tad kāpēc ļaut citiem kontrolēt to, kā jūties? Ir jāsaņemas un jātiek galā ar spriedzi, un pēc labākās sirdsapziņas jādara tas, kas patīk gan pašam, gan palīdz citiem.
Par aktivitāšu trūkumu Regīnas kundze sūdzēties nevar, jo patīk apmeklēt pasākumus, teātra izrādes, koncertus, doties ekskursijās. Ļoti patīk lidot ar lidmašīnu, un, ja būtu vairāk līdzekļu, biežāk ceļotu. Vienu lietu gan viņa kaut reizi dzīvē vēlējās izmēģināt, bet tā arī neiznāca — lēkt ar izpletni. Viņa ar prieku atceras, kā ar labiem panākumiem piedalījusies skolotāju šaušanas sacensībās ar mazkalibra ieroci. Zinot, ka arī tagad skolā ir šautuve, gribējusi turpināt šo nodarbi, tomēr apdomājās, ka laikam jau vairs nevajag. Ikdienā prieku sniedz puķu audzēšana un floristika. Ļoti saista dzeja.
Tomēr lielāko daļu laika viņa velta senioru biedrības “Daugavas rīts” vadīšanai. Pasākumi notiek katru mēnesi, un vienmēr gribas, lai tie ir dažādi un interesanti būtu visiem.
Laimīgā loze
Vīru Ilmāru Regīnas kundze satika Gostiņos, abi dzīvojuši blakus mājā. Jubilāre teic, ka tā bija lielā mīlestība. Apprecējusies, nepaklausot vecākiem, bet māsas gan viņu atbalstīja. Šo soli jubilāre nav nožēlojusi un kopā ar vīru ir jau 52 gadus.
Prasības, ko citi un pati savulaik izvirzījusi savam darbam, bijušas tik augstas, ka viņi ģimenē nolēmuši — būs tikai viens bērns. Tagad viņa apzinās, ka tas nav pareizi un diviem cilvēkiem aiz sevis jāatstāj vismaz divi. Tāpēc viņa priecājas par dēla Andra ģimeni un diviem mazbērniem — Raivi un Egiju. Interesanti, ka mazdēls strādā par konditoru, tāpat kā savulaik vienu brīdi jaunībā vecmāmiņa. Tagad viņa gan vairs nav aizrautīga ēdienu gatavotāja, bet saldumi garšo joprojām.
Pārdomājot savu dzīvi, Regīnai Šimkevičai tuvas daudzas ievērojamu cilvēku atziņas. Vienā no tādām Julians Tuvims teic, ka pasaulē ir divas laimes: viena maza — būt pašam laimīgam, otra liela — padarīt citus par laimīgiem.
