Neretas novada Zalves pagastā ir apdzīvota vieta Kalnamuiža. Līdzīgi kā citviet Latvijā, arī šeit cilvēku paliek arvien mazāk, likvidējas piemājas saimniecības, bet vēl palikušās ierāvušās mierā un klusumā. Vienīgi “Liepiņu” mājās to saimniece Berta Ķirša gluži kā seno laiku lielmāte vada savu saimi. Kopā ar meitas saimniecību principā vienīgie, kas šajā apkaimē vēl tur govis, teļus, apstrādā zemi.
Jaunajai varai simpātisks
“Liepiņu” sētsvidū rosās kāds vīrs. Viņš pabeidz aizrakt grāvi, kurā guldīts elektrības kabelis. Šķūnī rūc elektriskās dzirnavas, un maisi piepildās ar miltiem. Šejienieši darbos aizņemti, tāpēc iesaka ar visu, kas interesē, vērsties pie mājas saimnieces Bertas. Jāiet esot mājā, no ārdurvīm pa labi, un tad gan jau atradīšot.
Pēc pāris klauvējieniem, atbalstoties uz spieķa, Berta Ķirša aicina sēst pie galda, cienā ar kūku, ko šorīt no Neretas centra atvedusi kaimiņiene. Dzeram tēju, un viņa atceras laiku pirms septiņdesmit gadiem. Par tiem stāstījusi māte. 1944. gadā te ienākuši vācu karavīri. Ieraudzījuši nesen dzimušo Bertu un dāvinājuši mammai burciņu ar medu. Vēlāk vienā no istabām klājuši galdu, dziedājuši dziesmas, iedzēruši pa glāzītei un devušies tālāk. Kopš tās dienas pagājis septiņdesmit gadu. Padomju varas gados Kalnamuižas apkārtnē bērnu bijis tik daudz, ka “Liepiņās” ierīkots bērnudārzs. Bertas mamma ar ģimeni pārcēlusies uz Sproģu centru, strādājusi par slaucēju. Mājā dzīvot palikusi vecāmāte un brālis. Par laimi, ģimenei secen gāja represiju šausmas. Vectēvam gan Latvijas laikā piederējušas lielas zemes platības tagadējā Sproģu centrā, bijis īpašumā arī tvaika dampis ar kuļmašīnu un ar to pakalpojumu sniedzis apkārtnes saimniecībām. Audzinājis sešus bērnus, visus licis pie darba, par ko kalpus nevajadzējis ņemt. Šis fakts padomju varai šķitis simpātisks.
Ar savu zemi vien nepietiek
Šodienas “Liepiņu” saimniece divdesmit gadu strādājusi vietējā sierotavā par laboranti. Stāstījums par tiem laikiem kā nereti nedaudz izklausās pēc pasakas — pilni pagrabi dažādiem sieriem. Un kas piena bijis! Mašīnas pēc tā braukušas pat uz Sunākstes pusi. Bijusi šai pusē arī spirta rūpnīca, un Bertas tēvs kravas mašīnā ar koka kabīni spirtu mucās vedis uz Rīgu. Līdzi ņēmis arī meitu.
Tagad “Liepiņu” kūtī mīt grūsna govs, divi teļi, pāris sivēnu, truši un vistas. Vienu teļu dāvinājusi līdzās dzīvojošā meita Sarmīte, kura pati tur vairākas govis. Bertas ģimene liela — pieci bērni, astoņi mazbērni un viens mazmazbērns. Jau gads, kā dēls Andris pārcēlies uz dzīvi te, ir palīgs malkas gādāšanā un citos darbos. Tāpēc zeme šogad sastrādāta vairāk kā iepriekšējos gadus. Saimniecībai ir vairāk nekā 10 hektāru, četrus nomā no kaimiņa. No kāda cita kaimiņa paņemts kartupeļu stādāmais, un rudenī novākta laba raža. Biešu iesēts mazāk, nekā vajadzētu. Neesot, kas ravē, tāpēc sēj tik, cik saimniece pati spēj kapli izcilāt. Jautāta par palīgiem, saimniece atsaka: “Briesmīgi kāds grib tos sūdus brist? Raug še, kad pašiem vajag palīgu, jāliek pretī pudele.”
Bērni pārmetot — kam tas viss?! Arī es to jautāju. Vai tādēļ, ka maza pensija? “Lai ir, ko darīt, strādāt! Ko tad citu? Dzīvot un gaidīt no ciema pabalstus?” saimniece vai dusmīga kļūst, aizstāvot savu pozīciju. “Strādājam, paēduši esam, lūk, tā!” un seko raksturīgais žests ar roku gar kaklu. Tehnika — traktors, vagotājs, siena prese — ir pašiem, to, kā pietrūkst, piemēram, kultivatoru, aizņemas. Sezonas laikā palīdzīga roka noderētu, cik spēj, talkā nāk radi un kaimiņi.
No lielās ģimenes mazmeita ir vienīgā šobrīd ārzemēs, Norvēģijā. Pārējie, cik iespējams, cenšas regulāri apciemot šo pusi. Pirmā advente bija viena no šīm īpašajām dienām. ◆
