Vēl rudenī runcis Rūdis tika atrasts uz ielas. Bija novārdzis — izskatījās pēc tāda, kuram teju pēdējā stundiņa klāt. Kaķis padzīvoja dzīvnieku biedrībā “Felida”, atguva savus apaļumus un dzīvesprieku, nu bezrūpīgi vada savas dienas pie jauniem saimniekiem Pļaviņās. “Staburags” devās apraudzīt, kā Rūdim klājas. Par adoptētajiem dzīvniekiem stāstīsim arī turpmāk.
Rūdi atrada Aizkrauklē, kaķīšu dzirnaviņu apkaimē, zina stāstīt biedrības “Felida” vadītāja Mirdza Vainovska. Runča saimnieki nezināmu iemeslu dēļ trīsgadīgo “puiku” izlika no mājas, un, dzīvodams brīvē, kaķis savārga. “Izskatījās pēc tāda, kurš nāvei parādā,” atminas biedrības vadītāja. Lai gan atradenis izskatījies pavisam nožēlojams, ticis pie “dienišķās desas”, runčuks ātri vien atguvis savus apaļumus un dzīvesprieku. Nav turējis ļaunu arī uz cilvēkiem — drīz vien glaudies klāt kopējām un svētlaimē murrājis. “Mīlīgs kaķis,” secināja sievietes “Felidā” un sāka meklēt viņam piemērotu ģimeni.
Ēdiens no bāra
Tajā pašā laikā, kad Rūdis piedzīvoja savu saimnieku nodevību Aizkrauklē, pļaviņietes Marijas Strangas kaķis aizgāja uz “labākiem medību laukiem”. “Es nekad savā mūžā neesmu bijusi bez kaķīša,” stāsta saimniece. Savukārt viņas “vecītis gribēja, lai, skatoties televizoru, viņam kāds guļ klēpī un murrā”. Domāts — darīts. Marijas kundze zvanījusi uz “Felidu” un pieteikusies Rūdim par saimnieci.
Pļaviņiete nedomājusi, ka adopcijas process notiks tik ātri. Par pārsteigumu sev, kaķi un adopcijas “pasi” uz jaunajām mājām nogādājuši paši biedrības pārstāvji. “Viss notika tik ātri, ka piemirsu paldies pasacīt,” atminas pļaviņiete un stāsta, ka tik labs kaķis nav redzēts. “Tas ir mans mīļākais runcis visos laiku laikos,” saka kundze, ik pa laikam noglaudot Rūdi. Kaķis, šķiet, arī ir laimīgs, jo, piemiedzis acis, svētlaimīgi murrā, atbildot saimnieces glāstiem.
Rūda bļodiņa pilna ar gaļas gabaliņiem, neaiztikta, tāpēc saimniecei prasu — vai kaķim nesmeķē? “Nesmeķē gan,” viņa saka. “Tie ir zivs gabaliņi tepat no bāra, kas pāri ceļam. Neēd. Viņš grib tikai “KiteKat”,” viņa nosmej. “Atceros savu bērnības kaķi, kurš ēda vārītus kartupeļus. Šis pat gaļu neatzīst par labu esam!”
Pilnmēnesi nejūt
Marijas kundzes un viņas vīra paspārnē mīt arī suns Džekiņš, nācis no patversmes Jēkabpilī. Suns ir draudzīgs un aktīvs. Rūdis un Džekiņš ceļu viens otram nešķērso un sadzīvo labi. Jautāta, vai adoptēts dzīvnieks ātri pierod pie jauniem saimniekiem, Marijas kundze teic, ka jau pirmajā dienā runcis glaudies klāt un iekārtojies kājgalī uz guļu. “Lai arī ir pilnmēness, rudais uzvedās labi. Mēness ietekmi nejūtu ne es pati, ne kaķis. Esam līdzīgi. Man būs 84 gadi, vēl gan varu sajust pilnmēness trakumu!” smej saimniece.
Kož kājās
“Felidā” ir izsniegtas 269 adopcijas apliecības, šogad — 52. Visbiežāk biedrībā jaunas mājas meklē kaķi, paretam jaunus saimniekus gaida arī kāds suns. Pirms dot dzīvnieku adopcijā, biedrība jaunos saimniekus cenšas vērtēt — noskaidro, piemēram, kādi būs dzīvnieka jaunie apstākļi: vai viņš dzīvos dzīvoklī vai arī tiks laists ārā; vai mājās ir bērni un citi dzīvnieki; vai saimnieki grib adopcijā ņemt mierīgu vai ņipru mājdzīvnieku? Piemēram, ja kaķis iepriekš dzīvojis istabā, tad dzīvošanai ārā nederēs. Dzīvnieks, kurš nonācis neierastos apstākļos, no grūtsirdības var sākt nīkuļot — neēst.
Izvēloties par labu adopcijai, jaunajiem saimniekiem jāņem vērā, ka dzīvnieks būs kā ģimenes loceklis. “Ja tas tā nav, tad uz patversmi nevajadzētu nākt,” iesaka M. Vainovska. Viņa stāsta, ka, adoptējot mājdzīvnieku, daudzi pietiekami rūpīgi neapsver, vai spēs jauno draugu pienācīgi uzturēt, pabarot, kopt, rūpēties par tā veselību un veltīt pietiekami daudz laika. Ir jāzina, ka ikvienam dzīvniekam ir savas prasības — piemēram, kaķis ir jāaprūpē, jāapmīļo, jāpiedod viņam nerātnības. Tāpat jāzina, ka kaķis ir tīrīgs dzīvnieks, kaste būs jātīra bieži. Ja to nedara, dzīvnieks var aizturēt savas darīšanas, neiet uz kasti un saslimt.
Vēl jāzina — ja jaunā saimnieka un dzīvnieka raksturi nesader, tad viņu nedēļas laikā var nogādāt atpakaļ patversmē — atklāj Mirdza Vainovska. Viņa teic, ka nevajag kautrēties kaķi nest atpakaļ, jo esot svarīgi, lai abi ir laimīgi. Viņa zina stāstīt gadījumu, kad kāda kaķene saimnieci modinājusi jau piecos rītā, uzstājīgi un enerģiski kožot kājās. Saimniecei bija nepieciešams mierīgāks kaķis, kaķim — aktīvāks saimnieks.
Tāpat jaunajiem dzīvnieku draugiem jāzina, ka kaķa raksturu ne vienmēr var mainīt, īpaši, ja tas ir pieaudzis dzīvnieks. Audzināšanai labi padodas kaķēni: “Izvelk mežonīgus no pagraba, bet jau trešajā dienā lien bučoties,” stāsta Vainovska.
