Runājot par jubilāri Andu Cīruli, nevar nepieminēt vīru Edvīnu. Pāris pērn oktobrī draugu un radu lokā jautri nosvinēja dimanta kāzas. Abiem pāri astoņdesmit, bet šoreiz jāsaka — tas tikai skaitlis. Edvīns 83 gados joprojām strādā savā profesijā —
veterinārijā, divus gadus vecākā Anda — sieva, draugs un kolēģe — savu dzimšanas dienu svin novembrī.
Aizkraukles pagasta “Strautnieku” istabās vāzes vēl ziedu pilnas. Pagājušas vien dažas dienas, kopš māju pildīja bērni, mazbērni un mazmazbērns. Vēl svaigā atmiņā dzimšanas dienas dāvana — brauciens kopā ar radiem uz Gaismas pili, pastaiga starojošajā Rīgā.
Jubilāres dēls Aldis ir sporta ārsts, un arī pārējie viņa ģimenē pievērsušies medicīnai. Arī meita Ineta ir mediķe. Ģimenē aug četri mazbērni, un, ciemos atbraucis, vecvecākus dancot māca divgadīgais mazmazdēliņš.
Dzīvs no “katla” iznāca
Kuplās ģimenes vecākos zarus — Andu un Edvīnu — jaunībā kopā savedusi izvēlētā feldšera profesija. Dzīvespriecīgajai, jautrajai un sirsnīgajai jubilārei bērnība bija pagājušā gadsimta drūmākajos gados — kara laikā. Secen negāja slimības, kuru ietekme lika un joprojām liek sevi manīt. Tāpēc jo vairāk brīnos par viņas absolūto optimismu. Smaida arī tagad, stāstot par šo drūmo laiku. Pasaulē nākusi Alūksnes pusē. Tur piecu bērnu ģimenei bija liela saimniecība. “Biju vēl ļoti maziņa, kad tēvs nomira. Viņš piedalījies Pirmajā pasaules karā, saņēmis Lāčplēša ordeni par dalību Ziemassvētku kaujās. No rotas vien seši izbēguši lodi, atrasts ierakumos gandrīz nosalis. Vēlāk atlabis, bet par dzīvi ilgi nav priecājies. Bet es vēl rados,” smaidot saka jubilāre. Tēvs apbedīts ar ordeni uz krūtīm. Līdzīgs liktenis arī divpadsmit gadu vecākajam brālim, kurš dažādos militārajos formējumos pavadījis astoņus gadus. Paspēja iesaukt Latvijas armijā, bet tūlīt valsti okupēja padomju armija, divus gadus karoja krievu pusē, līdz nokļuva vāciešu gūstā. Novārdzis atgriezies Latvijā, atkopies un iestājies leģiona rindās. Turējās līdz pēdējam Kurzemes katlā. No tā dzīvs iznāca, bet padomju karavīri gūstekni caur Latviju kājām aizdzina uz Krieviju. “Ja tagad jāatgriežas pie domām par to karu, man zosāda metas,” saka jubilāre un ātri maina citu tēmu.
Glābj kumeļu, aizmirstot par sevi
1954. gadā Anda un Edvīns apprecējušies. Aiz mīlestības, un pirms “zagsa” slepus laulājis mācītājs. Mantu bijis maz, gandrīz tik tas, kas mugurā. Pirmā darbavieta — Siguldas pusē, Sējas pagastā. Abi strādājuši kaimiņu kolhozos. Vīrs “Boļševikā”, pati — “Komunārā”. Ārstēja lopus, jo tajos gados lopbarība bija nekvalitatīva, cūkas, teļi, govis, vistas — slimoja visi. Sākumā attālumus veikuši ar zirgiem un velosipēdiem, vēlāk katram piešķīra pa motociklam.
Anda spilgti atceras 9. aprīli. Kāda ķēvīte cīnījās, laižot pasaulē kumeļu. Uzmeistarots galds, uz tā guldīts zirgs. Divatā ar zirga kopēju panāca, lai kumeliņš iegultu pareizi. “Bet manī puika tā sit, tā sit ar kājām.” Nevienam neteikusi, un zem halāta, gumijas priekšauta neviens pat nepamanījis, ka Anda jau astoto mēnesi zem sirds sargā Aldi. Viņš dzima mēnesi vēlāk — 5. maijā.
Citās reizēs bieži palīgā nācis vīrs, piemēram, govīm veicot ķeizargriezienu.
Viņa nenoliedz, ka darbs ir fiziski un emocionāli smags, un tieši dzemdības, kad redz sava darba augli — jauno, mazo dzīvību, ir priecīgs mirklis, bet nereti arī emocionāls pārdzīvojums. Ja piedzima saimnieciski neizdevīgs dzīvnieks, to nācās likvidēt. “Bet, ja lopiņš bija jāārstē, to darīju no sirds. Veselības dēļ gadās pašai nonākt pie ārsta, kurš pat virsū nepaskatās, lai arī izstāstu visu, kas nomāc. Vienaldzība — tas man ļoti sāp. Lopiņš neko nestāsta, un bez feldšera zināšanām vajadzīga arī sapratne un iejūtība. To mācu arī saviem bērniem — esiet iejūtīgi pret pacientiem. Traki jocīgi, bet ilgu laiku domāju, ka pasaulē nemaz nav ļaunuma. Karš — tā ir cita lieta, bet starp cilvēkiem miera laikā. Darbs parādīja pretējo,” acīm pamazām pielīstot asarām, stāsta Anda.
Seši pāri saņēmuši viņu svētību
Darbavieta pēc Sējas pagasta, Limbažu rajona Braslavas vēlāk bija Priekuļos. Tur nācās dzīvot, kā Edvīns saka, kopmājā. Vairāki dzīvokļi vienuviet, daudz kņadas. Tāpēc Aizkraukles radu piedāvājums iegādāties “Strautniekus” nāca kā gaidīts. No 1981. gada strādājuši Aizkraukles kolhozā, līdz to likvidēja. Bet Skrīveri, Sērene, Aizkraukles pagasts, Jumprava ir vietas, kur Edvīns joprojām dodas ārstēt lopiņus.
Jubilāre veterinārijā vairs nepraktizē. Pirms vairākiem gadiem “ieliktas jaunas detaļas sirdī”. Vīrs smej — padarīta nemirstīga. Ķirurgs pirms ceturtās sirds operācijas tik noteicis: “Tik jauka omīte, nu kā lai nepalīdz…”
Andas humors, labsirdība, kas palīdzējuši visos laikos, mantoti no vectēva, kas bijis labestības kalngals. Un arī no mātes. Neviens nekad neesot redzējis viņu strīdamies. “Tik sirsnīga kā māte nav neviens no viņas bērniem. Tagad, kad paliek grūti, aizeju uz kūti, izraudos un atpakaļ nāku smaidot.”
Pārlaisti padomju laiki ar pārtikas trūkumu, tagad ir citāda dzīve, bet, neraugoties ne uz ko, jubilāre secinājusi: jāturas pie pamata — sirsnības, izpalīdzības, cilvēcības. Par šogad Latvijā iedegtajām sarunām par tikumību Andai sakāmais ir īss — tikumība ir pieklājība, nevis tas, par ko runā, ka pat nepatīkami klausīties. “Es par to tikai pasmejos. Iemācīt bērnam būt pieklājīgam arī nozīmē to, ka viņš būs tikumīgs.”
Ārpus darba, pateicoties dzīvespriekam un pozitīvajam skatam uz dzīvi, Anda un Edvīns septiņās kāzās aicināti par vedējiem. Viens no laulībā ievestajiem pāriem gan pašķīries. Bet pērn savās dimantkāzās Edvīns Andai vēlreiz dāvājis līgavas pušķi un lielu buču.
