Demokrātisku vēlēšanu procesa teorija un loģika nosaka, ka vēlētājs balsos par indivīdu vai grupu, kuras izpratne par lietām ir vistuvākā šī paša vēlētāja uzskatiem. Mūsu valsts gadījumā vēlētājam vajadzētu izvēlēties partiju, kuras programma tam šķiet vispareizākā. Praksē notiek mazliet citādāk, jo vēlētāji vairāk vērtē pašus kandidātus un viņu māku savas partijas centienus skaidrot. Tomēr saskaņā ar taisnību un likumu nozīme ir oficiāli uzrakstītajam, tas ir, partiju programmām.
Vides un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards nācis klajā ar ierosmi veikt nākamo pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu un jau uzzīmējis karti, kā novadi tiks savienoti vai daži atstāti nevienoti. Šī lieta iepatikusies arī citu partiju pārstāvjiem, un ar entuziasmu ir sāktas diskusijas. Pēc politikas teorijas, ministram ir jārīkojas atbilstoši Nacionālās apvienības, no kuras viņš ir nācis valdībā, programmai un Valdības deklarācijā noteiktajam. Nacionālās apvienības tā saucamajā Plašajā programmā, ne arī programmā 12. Saeimas vēlēšanām nekā tāda nav. Varbūt ministrs sācis pildīt savu partnerorganizāciju programmas valdībā? Ne “Vienotības”, ne ZZS programmās 12. Saeimai nekas nav minēts, ka Latvijai vajadzīga jauna pašvaldību reforma. Vairāk pameklējot, vienīgi Latvijas Zemnieku savienības partijas programmā ir minēts, ka “lai likvidētu līdzšinējo veikto reformu kļūdas un pārmērības, ir nepieciešams novērst to, kas attālina no iespējas izveidot pārvaldi ar minimālām izmaksām un sabiedrībai pieņemamu pakalpojumu kvalitāti. Jāīsteno administratīvi teritoriālās reformas otrā, svarīgākā daļa”. LZS atbalsta pilsoņu vēlētu divu līmeņu pašvaldību izveidošanu, tam paredzot attiecīgi nodalītu budžetu. Uzstādījums prasa komentārus, bet noprotams, ka partija iestājas par “otrā līmeņa” pašvaldību izveidošanu, atzīst kļūdas iepriekšējā reformā un sola tās novērst. Nekas par reformas vajadzību nav minēts arī Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā
Valdība nesen pieņēma grozījumus noteikumos, kuri strikti ierobežo nelielu vidusskolas klašu pastāvēšanu un turpmāko divu — triju gadu laikā administratīvi plāno aizslēgt daudzas lauku novadu vidusskolas. Deputāta Māra Kučinska vadītā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija paudusi ideju, ka laukos nav vajadzīgas arī pamatskolas, pietiks ar sākumskolas sešām klasēm.
Pameklēsim šo darbību pamatojumu partiju programmās!
Nacionālās apvienības programma sola: “Lai neturpinātos iedzīvotāju aizplūšana no lauku reģioniem, maksimāli saglabājamas lauku skolas, gan ar datorizētu tālmācību, gan veidojot šīs skolas kā mācīšanās kopienu centrus vai arī kā lielāku skolu filiāles.”
Latvijas Zaļā partija: “Īpaši jārūpējas par cilvēka dzīves ciklam nepieciešamajiem infrastruktūras elementiem un to pieejamību un sasniedzamību. Te jāmin skola, darbavieta, medicīniskā aprūpe, iepirkšanās utt. Sasniedzamību nodrošina šo pakalpojumu institūciju racionāls teritoriāls izvietojums”.
“Vienotības” un Latvijas Zemnieku savienības programmās par lauku skolu likvidēšanu vai atbalstīšanu nekas nav atrodams.
Varētu šķist dīvaini, bet mūsu politiskajā vidē tas ir ierasts, ka valdības deklarācijā jau parādās lietas, ko pirms vēlēšanām politiskās partijas nav solījušas: “Nodrošināsim pirmsskolas izglītības un pamatizglītības apguvi pēc iespējas tuvu bērna dzīvesvietai, bet vidējās izglītības apguvi koncentrēsim skolās ar attīstītu pedagoģisko un materiāltehnisko bāzi. Izveidosim skolu tīkla attīstības stratēģisko modeli, kas ietver starpnozaru programmu Latvijas lauku skolu kā nozīmīgu infrastruktūras centru saglabāšanai.” Uzrakstīts visiem gadījumiem — saglabāsim lauku skolas, bet vidējo izglītību koncentrēsim. Tikai Ministru kabineta noteikumi kon-
centrēšanai izvēlas ne attīstītu pedagoģisko un materiāltehnisko bāzi, bet skolēnu skaita kritēriju.
Vai partiju programmām ir kāda nozīme vai ministri un deputāti pēc ievēlēšanas rīkojas pēc saviem ieskatiem, pat pretēji partijas programmās rakstītajam? Vai valdībai jārīkojas atbilstoši tās deklarācijā rakstītajam?
Šķiet, partiju programmās un valdības deklarācijā solītais ir par smagu un grūti izpildāmu. Vieglāk ir izmantot valsts varu savu apšaubāmo un vienpatībā izsapņoto ideju uzspiešanā sabiedrībai un galu galā piemānīt vēlētājus.
