(3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 30. oktobra numurā.)
13. diena
Kamēr gaidām brīdi, kad varēsim braukt tālāk, kārtīgi nosvinam tikšanos ar lielisko šoferi Patriku. Esam citā laika zonā Misūri štatā, arī braukuši gar slaveno Misisipi upi, redzējuši vietu, kur radīts “Budvaiser” alus, arī “Wallmart” veikals radies te. No rīta mērojam pēdējos kilometrus līdz nākamajai kravas mašīnu pieturai. Pa ceļam vēl klausāmies šausmu stāstus par maitu liju un Kalifornijas kondoru uzlidojumiem. Cerams, ka Arizonā izskatīsimies dzīvelīgi.
Springfīlda. ASV tādu ir daudz. No kurienes cēlušies Simpsoni? No Springfildas, kas ir Ohaijo štatā.
Atvadāmies no Patrika un uzdāvinām viņam aproci ar Latvijas karogu, kas domāta īpašiem cilvēkiem.
Ejam meklēt nākamos autovadītājus, bet daudzi pat neatver mašīnas durvis, apsargi mūs dzen projām. Ejam uz nākamo laukumu, sākam runāt ar saimnieku, kuram ir divas čivavas. Vārds pa vārdam, un esam sarunājuši nākamo braucēju, kurš mūs aizvedīs līdz pat Lielajam kanjonam un varbūt pat vēl tālāk.
Būs interesanti. Viņam pirms suņukiem līdzi esot vizinājies orangutans, kurš pat sviestmaizes taisījis, kamēr vadītājs brauc. Kamēr pats guļ, bet mums jāgaida, kad drīkstēsim doties tālāk, Džons mums sagādā dušu un teltsvietu.
Esam uz viļņa. Lietas notiek tā, kā tām jānotiek.
14. diena
Kad esam uzcēluši telti, pie mums pienāk smagās mašīnas vadītāja — sieviete ar pitbulterjeru. Suns ir tikai drošībai — izskatās draudīgs, bet īstenībā nevienam nekož. Dženifera nosēžas pie mūsu telts, izvelk kompakto tūristu deglīti un uzvāra mums karsto šokolādi. Uzdāvina mums banānus un ābolus, beigās arī pašu deglīti. Tas ir ļoti noderīgs, dabā var vārīt tēju, pagatavot ko vairāk par maizītēm.
Visi ir pārsteigti, ka zinām trīs valodas, taču Latviju gan neviens nezina. Rādām bildes, video, stāstām, cik spējam. Arī mēs uzzinām daudz ko jaunu. Izrādās, mūs ar mūsu profesijām uzreiz pieņemtu darbā, jo labi zinām valodu. Skolotāju algas gan esot mazas — 16 000—20 000 dolāru gadā! Pavāriem — 100 000—50 000 dolāru gadā.
Bet Kalifornijā sods par īsziņas rakstīšanu, vadot smago mašīnu, šoferim ir 4000 dolāru.
Interesanta vieta ir Lasvegasa: tur tev obligāti kabatā jābūt vismaz 20 dolāriem, citādi tu esi diedelnieks. Ēdiens un dzērieni ir lēti, jo pārtikai netiek piemēroti nodokļi, nav zemes un ienākumu nodokļa, tikai viens — federālais.
Autovadītāji, kuriem ir privātās mašīnas, līdzbraucējus var uzņemt bez problēmām, bet tie, kuri brauc ar kompānijas mašīnu, mūs var ņemt tikai pa kluso.
Uzzinām, ka amerikāņu vidējais augums ir mazāks par mūsējiem. Visi brīnās par Arčas augumu. Arī meitenes te ir mazas, un es labi iederos.
Esam pabijuši daudzu slavenību dzimtajās vietās, piemēram, Breda Pita, Andželīnas Džolijas, bijām netālu no Bon Džovi mājas.
Ceļi Kanzasā ir gari, maz apstāšanās vietu, maz cilvēku un mazāk atpūtas vietu.
Nakti atkal pārlaižam teltī Kanzasā. Viss būtu labi, ja tikai hiēnas gar telti nevazātos. Cilvēkiem viņas gan neuzbrūk, tikai meklē ēst. Tomēr tie rējieni ir nepatīkami. Nebija drosmes izlīst no telts un paskatīties, kādas viņas izskatās.
15. diena
Braucam cauri Oklahomai, Teksasai un Ņūmeksikai. Šoferi daudz stāsta par sevi, dzirdam daudzus interesantus dzīvesstāstus. Līdz šim satikām daudz cilvēku, kuriem nepatīk pašreizējais prezidents. Vispār par politiku dzirdam daudz. Vēlēšanas te arī nav aiz kalniem. Visi ir ļoti pārsteigti, kādas ir mūsu algas — kā tik skaistā valstī var tik maz maksāt?
Teksasas štats ir liels — kā valsts valstī. Bagāts ar naftu. Ērtību ziņā forši ir tas, ka nekurienes vidū tualetes ir labākas nekā Rīgas centrā. Braucam garām daudzām fermām un kautuvēm — skati iespaidīgi. Ārā ir 28 grādi, četras reizes esam mainījuši laika zonu. Esam redzējuši spoku pilsētas un ūdens mirāžas. Un naktī esam klāt Flagstafā Arizonā. Ceļš bija garš! 15 dienās esam tikuši līdz Lielajam kanjonam. Atvadāmies no autovadītāja, uzceļam telti, un jau pēc stundas mums piedraud ar policiju. Meklējam nākamo telts vietu — pie lielveikala “Wallmart” uz akmeņiem…
16. diena
Rīts sākas ar negaisu. Izrādās, tas te būs kādu nedēļu. Domājam par hotelīti, bet cenas neprātīgas.Ko nu? Laidīsim līt kanjonā. Ceļā satiekam kādu indiāni, kurš, izrādās, strādā kanjonā (tur ir tāds kā ciematiņš) un ieved mūs pa darbinieku ieeju. Uz ieejas maksas rēķina ietaupām katrs 15 dolāru, taču līdz ar to mums nav piekļuves internetam, nevaram izmantot izbraucienu ar autobusu, kas ir iekļauts ieejas biļetes cenā. Uzzinām, ka te ir aktīvs vulkāns ar alām 300 pēdu dziļumā. Pa ceļam iebraucam Flinstonu pilsētiņā un pa gabalu redzam, ka kanjonā plosās vētra. Kad nokļūstam galā, tā pierimusi, spīd saulīte, un varam uzņemt lieliskus foto. Izbraucam ar busiņu un apskatām kanjonu no augšas. Un tad sākas negaiss. Telti ceļam tumsā un lietusgāzē, pie tam par dubļaino un akmeņaino teltsvietu pieprasa 12 dolārus. Esam apvainojušies.
Pirmā nakts kanjonā: teltī peļķes, sildāmies ar karstiem “roltoniem”, kurus uztaisām, izmantojot dāvināto deglīti.
17. diena
No rīta laiks noskaidrojas. Skati apburoši, un droši varu teikt — līdz šim dzīvē neko skaistāku dabā neesam redzējuši. Ejam lejā un tad atkal augšā, kāpiens nav viegls, jo ēzelīši izbradājuši ceļu, lietus atstājis peļķes, un nav maliņas, kur pieturēties, lai nenoripotu lejā. Ceļa sākumā ir zīme: nebarot vāveres! OK. Bet, kad noliekam zemē somas, lai apstaigātu skatu laukumu, vāveres jau iebrukušas somā un apēdušas maizi. Lai jau tiek mazajām skaistulītēm! Tāpat saņemam brīdinājumu: kalnos nevar iet viens — ja kādam iesper zibens, lai otrs var atdzīvināt. Kad esam uzkāpuši atpakaļ augšā, sākas nākamā vētra. Būs traki. Lietus, tumšs, nākamā bezmaksas teltsvieta 10 kilometru attālumā.
(Turpmāk vēl.)
