“Saimniek, iedod man darbu!”
“Ko tu proti darīt?”
“Es māku attaisīt pudeles.”
“Skaidrs. Un citu neko?”
“Neko.”
“Vai tev rīkle ir kārtībā?”
“Jā.”
“Vai pakliegt tu vari? Tā īsti skaļi kliegt?”
“Varu. Ja vajag, arī skaļi.”
“Tad es tevi nolīgstu par sargu savā saimniecībā. Visu vasaru līdz pat rudenim tu katru vakaru saņemsi pudeli un tad stāvēsi pie mana kartupeļu lauka un kliegsi pilnā kaklā cauru nakti līdz pat rītam. Lai mežacūkām šausmās piemetas skrejamais un tās aizjož briksnājā.
Ziemā tu stāvēsi manā mežā pie izzāģēto baļķu grēdas, katru vakaru saņemsi pudeli un tur kliegsi pilnā kaklā cauru nakti līdz pat rītam, lai zagļiem sāk trīcēt rokas un tie met līkumu ap manu īpašumu.
Taču tagad izmēģināsim, vai tu šim darbam esi derīgs. Še pudele, attaisi un izdzer. Es iešu skaldīt malku. Bet tu, dūšu uztaisījis, stāvi te un sāc kliegt, cik spēka. Un kliedz tikmēr, kamēr no virtuves aizvāksies kaimiņiene prom uz savu māju. Viņa virtuvē tup jau divas stundas un ar manu veceni sit pasakas.”
