Šo jautājumu dzirdu ik uz soļa. Šādos brīžos apmulstu un nezinu, ko atbildēt. Kāpēc tieši labdarība? To nevar paskaidrot, tas slēpjas drīzāk sajūtās, nevis vārdos.
Internetā atradu definīciju vārdam “labdarība”: “Par labdarību tiek saukts tikums, pateicoties kuram, tā mīlestība, kādu mēs izjūtam katrs pret sevi, tiek pārnesta uz citiem cilvēkiem, ar kuriem mūs nesaista draudzības vai radniecības saites, pat uz pilnīgi mums nepazīstamiem cilvēkiem, pret kuriem mums nav nekādu saistību un no kuriem mēs neceram neko saņemt. Tas, kurš dara labu citam, vēl vairāk dara labu pašam sev — ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa, ka padarīts labs darbs, pati par sevi sniedz lielu prieku.”
Es gan teiktu, ka labo darbu darīšana ir kā labā narkotika. Kopš atceros sevi, darbojoties par labu kādam, pēc katra padarīta darbiņa rodas vēl vairāki projekti labiem darbiem. Jautāsiet, kā tie rodas? Nezinu, vienkārši smadzenes tā iekārtotas, ka atkal tiek ģenerētas jaunas idejas.
Kāpēc labdarība? Kas man par to? Kā izvēlos, kam? Kur ņemu finansējumu? Kā varu noorganizēt bez finansējuma? Kā ienāca doma ar ko tādu nodarboties, kur nu vēl dibināt biedrību? Kā ir pacietība tam visam un laiks?
Kā jau teicu, tā ir kā labā narkotika, kas tā ievelk, ka pat domas nav no tā atteikties. Tas ir GANDARĪJUMS, kas rodas pēc katra kārtējā projekta realizēšanas.
Galvenais aspekts ir uzticības iekarošana. Šajā periodā, kurā vadu labdarības biedrību, ļoti domāju arī par to, lai vairotu citu cilvēku uzticēšanos biedrības darbam un izvirzītajiem projektiem. Tieši šī iemesla dēļ tapa mājaslapa, lai var ieskatīties, izlasīt un pārliecināties, ka ziedojums sasniedzis adresātu.
Runājot par projektu radīšanu un realizēšanu, te liela nozīme ir cilvēka īpašībām — uzņēmībai, neatlaidībai, komunikabilitātei, ambīcijām, drosmei, mērķtiecībai, cilvēcīgumam, iejūtībai, spējai uzklausīt, spējai lūgt, spējai pieņemt atteikumus, spējai distancēties no negācijām…
Kā rodas biedrības NSUS (“No sirds uz sirdi”) projekti? Viens ceļš — biedrību uzrunā palīgā saucējs, otrs ceļš — dzeru vakarā tēju un prātoju, kam varētu palīdzēt? Kur ir tas “klusais palīgā sauciens” man blakus, kuram nepieciešama palīdzība? Sēžos pie datora, meklēju bērnunamus, pansionātus, rakstu sociālajiem dienestiem un “uzprasos” nākt palīgā. Arī te rodas jautājums — kam tev to visu? Nezinu, tā ir tāda nepieciešamība.
Kad ir noķerts “palīgā sauciens”, tiek izsludināts projekts un domāts par iespējami ātrāko risinājumu. Te jābūt drosmei, uzņēmībai, neatlaidībai, lai uzrunātu ziedotājus, skaidrotu projekta mērķi un pārliecinātu, ka ziedojums ir ļoti svarīgs. Šis process ir visgarākais un laikietilpīgākais.
Šajā posmā tevi izmet pa durvīm, bet tu neatlaidīgi rāpies pa logu, tad izmet pa logu un tu neatlaidīgi rāpies pa skursteni un klauvējies, un klauvējies, un klauvējies! Ir gadījumi, ka durvis vispār neatveras! Agrāk to uztvēru personīgi, pārdzīvoju, nesapratu tādu attieksmi, jo es taču tikai vēlos palīdzēt tiem, kam iet visgrūtāk.
Tas viss man — domas, meklējumi, projekti — notiek nepārtraukti. Bieži vēlu vakarā bijušas sarunas ar palīgā saucējiem, bērnunamu vadītājiem, atbalstītājiem. Kopā plānojam un skatāmies, kā varam katrs ieguldīt savu artavu, lai izdotos. Biedrībai nav tāda termina kā “darbalaiks”.
Katram pašam jāiesaistās labdarības procesā, lai sajustu, kā tas ir. Jebkuram ir iespēja izdarīt ko labu. Labdarība nav spiesta lieta! Vai nu sirds jūt šo aicinājumu, vai nejūt!
Esmu izvēlējusies iet šādu ceļu un esmu priecīga, ka man ir dota iespēja darīt labu un iepriecināt tos, kam šajā dzīvē ticis mazāk prieka. Iespējams, tā ir mana misija, un es to pieņemu ar prieku!
Biedrības darbības laikā (jau apritējis gads) un vēl laikā kopš 2000. gada esmu iepazinusi daudz labu cilvēku, kuri nejautā, bet dara, kuri paši piedāvā palīdzību, kad ierauga kārtējo izsludināto biedrības projektu. Šiem cilvēkiem arī varētu uzdot to pašu jautājumu — kāpēc tu to dari? Un noteikti būs tās pašas atbildes vai apmulsums kā man!
Negaidiet personīgu uzaicinājumu, nākamos Ziemassvētkus vai citu PAREIZO/ĪSTO LAIKU, paverieties apkārt, sadzirdiet “klusos palīgā saucienus” un rīkojieties.
Biedrība nekad nevienam nesola, ka varēs atrisināt visu, bet tas neliedz mēģināt, uzrunāt esošos un potenciālos sadarbības partnerus un darīt visu savas kompetences ietvaros, lai maksimāli palīdzētu. Ļoti ceru, ka no manas pieredzes un rakstītā jūs aizķēra kaut kas un liks aizdomāties par to, kas ir labdarība un kā tas viss notiek (NSUS biedrības skatījumā).
Vēlos no sirds pateikties saviem sadarbības partneriem, tiem cilvēkiem, kuri uzticējušies tam, ko daru, atbalsta mani un projektus, velta tam savu laiku un līdzekļus. Ticiet, es to ļoti novērtēju, bet, iespējams, ka šad tad aizmirstas pateikt “skaļo” paldies.
Ceru, ka arī turpmāk mēs būsim atvērti visam labajam un pozitīvajam kopā!
Novēlu, lai jūs ikkatrs redzētu, kā iemirdzas bērnu, jauniešu un senioru actiņas, kad viņiem palīdz, kad viņi ir iepriecināti par ko jauku, novēlu, lai kaut reizi to izbaudītu. Tas iedvesmo vēl miljons jauniem labiem darbiem!
Paldies par to, ka jūs esat, labās sirdis! Aicinu sadarbībai privātpersonas un uzņēmējus. Kopā mēs varam daudz, daudz vairāk!
Vairāk informācijas:
www.nsus.lv,
www.lufonds.eu
