Lai kā arī nebūtu ikdienā, Patriotu nedēļā no Lāč-plēša dienas līdz Latvijas gadadienai vismaz man un manai ģimenei allaž ir tāds pacēlums un lepnums par savu valsti. Diemžēl šoreiz 13. novembra traģiskie notikumi Francijā ieviesa korekcijas svētku sajūtās un domas mazliet novirzīja citā virzienā.
Pagasta dzīvē svarīgākais pasākums noteikti bija Jaunjelgavas novada lāpu skrējiens. Lāčplēša dienā uz Stalānu kapiem esam braukuši jau kopš Atmodas laikiem, bet šī ideja ienesa jaunas vēsmas šajā pasākumā. Redzot, kā bērni to uztver un ar kādu entuziasmu grib tajā piedalīties, uzskatu, ka tas ir nozīmīgs un vajadzīgs brīdis.
Laika apstākļi mazliet iztraucēja tradicionālo lāpu gājienu Staburaga pagastā, taču staburadzieši, tāpat kā citus gadus, pa Daugavu palaida savu simbolisko sveicienu Rīgai. Piedalījāmies svētku pasākumā Jaunjelgavā un arī nedēļas nogalē vēl turpinājām dzīvot svētkos — svinējām sava pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Vasariņa” 30 gadu jubileju.
Ļoti aktuāls jautājums, kas vēl jo svarīgāks kļuvis saistībā ar terora aktiem Francijā, ir bēgļu uzņemšana. Atbalstu viedokli, ka mums jābūt solidāriem ar Eiropu un daļa īsto bēgļu, kas bēg no kara briesmām, savā valstī jāuzņem. Saņemam visādus labumus no Eiropas Savienības un nevaram pateikt: bēgļus mums nevajag. Domāju, ka varam tos pāris tūkstošu uzņemt, integrēt, iemācīt valodu, un neesam nekāda kom-
pleksaina tauta, kas ar to netiks galā. Taču vēlreiz uzsveru: īsto bēgļu! Pēdējie notikumi pierādīja, ka neviens nevar dot ne mazāko garantiju un valdības vārdi — “Mēs izvērtēsim, ko ielaist valstī” — nekādu uzticību nevieš. Pasakiet, mīļie cilvēki, kā to var īstenot zemē, kur nav nekādu robežu, katru dienu šauj, un paši īsti nesaprot, kam pieder vara? Kā no tādas valsts var dabūt ziņas un izvērtēt, kurš tiešām ir īsts bēglis, kurš ekonomiskā labuma meklētājs un kurš brauc ar terorisma nodomiem? Šajā jautājumā var paļauties tikai uz veiksmi un Dieva labvēlību.
Jau saistībā ar 11. septembra notikumiem Amerikā pirms daudziem gadiem izskanēja doma, un es tai pievienojos: trešais pasaules karš ir sācies. To nevar nosaukt citādāk, ja teroristi daudzās valstīs rīkojas ar domu nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku, parādīt savu ideoloģiju. Karš ir politikas vardarbīgs turpinājums, un neīstie islāmticīgie šādi cenšas pasaulei parādīt savu pārākumu, iebiedēt.
Runājot par Eiropu, šī lieta ir ļoti nopietna. Vai tas skars Latviju? Tas ir likteņa rokās. Lai gan tiesībsargājošās iestādes apgalvo, ka ir tam gatavas un var gādāt par drošību, taču visi saprotam, ka tās ir muļķības. Ja kāds ar sprāgstvielām ap vidukli izdomās ieiet koncertā vai citā pasākumā, neviens to neizkontrolēs, un viņš savus nodomus īstenos. Vienīgi teroristi vēlas iegūt pēc iespējas lielāku publicitāti, un no šī viedokļa viņiem Latvija nav interesanta.
Nesaprotama man šķita valdības rīcība, atlaižot satiksmes ministru Anriju Matīsu. Ņemot vērā to, ka viņš bija “Vienotības” partijas biedrs, šķiet, ka tur kaut kas nav tīrs. To gan rādīs laiks, kāds bijis šāda lēmuma patiesais iemesls, bet katrs patlaban redz, ka Ministru prezidente Laimdota Straujuma ir nogurusi. Intervijās uzdotajiem jautājumiem viņai lielākoties ir viena atbilde: nevaru atbildēt, man jāpakonsultējas. Taču uzskatu, ka Latvijā ir spēcīgi politiķi, kuri spējīgi paši domāt un paust kaut kādu viedokli, nejautājot daudzajiem padomniekiem. Protams, tās visas ir politiskās spēlītes, taču domāju, ka šai valdībai šādā eksistencē ilgs mūžs nav paredzēts, bet nevaram zināt, vai nākamā būs labāka.
Esmu desmit gadus nostrādājis skolā, līdz ar to sekoju līdzi jaunumiem un aktualitātēm Izglītības un zinātnes ministrijā gan saistībā ar jauno skolotāju algu modeli, gan briestošo skolotāju streiku. Es to atbalstu, un man tiešām ir neērti internetā lasīt žultainos komentārus par skolotājiem. Pētījumi pierādījuši, ka tos raksta apmēram pieci procenti lasītāju, un tiem man gribētos teikt: jums ir visas durvis vaļā! Šobrīd neklātienē trīs gadu laikā var iegūt skolotāja diplomu un iet sevi parādīt darbā skolā.
Jā, arī es uzskatu, ka šobrīd skolā strādā daļa skolotāju, kurus tur nedrīkstētu laist, bet citu nav, un mums jādomā, kā no šīs situācijas iziet. Pirmais, sakārtot atalgojuma jautājumu. Ja laukos skolotājam jāiztiek ar vienu slodzi, pelnot 420 eiro mēnesī,— tas nav nopietni. Ar tādu algu jaunus, spējīgus skolotājus, nemaz nerunājot par vīriešiem, skolai nepiesaistīsim.
Mana meita Lāsma saistībā ar projektu “Iespējamā misija” jau divus gadus strādā par skolotāju un tikko bija Bulgārijā, iepazīstot šīs valsts izglītības sistēmu. Viņi iebraukuši vēl dziļākā purvā, jo lauku rajonos skolās trūkst skolotāju ar augstāko izglītību, strādā vidusskolu beidzēji, kuri paši daudz neko neprot, un mūs sagaida tas pats.
Tagad saka: likvidēsim mazās skolas, koncentrēsim izglītību novada vai reģiona centrā, tur būs laba materiālā bāze un laba alga skolotājiem. Nu nevar un nedrīkst to īstenot! Valdībai drīzāk jāpieņem nostāja: gribam saglabāt laukus, kur ir sakopts, kur dzīvo cilvēki, kur ir sava skola. Principam “nauda seko skolēnam” jāpiemēro koeficients, nevis jādala vienādi, vai tā ir Rīga, Valmiera vai Sece. Lasīju satraucošu informāciju: ja nekas nemainīsies, pēc divdesmit gadiem 40 novados vairs nebūs neviena iedzīvotāja, un skolas likvidēšana tikai paātrinās šādas prognozes piepildījumu.
Mēs visi savu reizi lamājam un kritizējam valdību, un ir jau arī par ko, taču savā ģimenē allaž cenšamies uzsvērt, ka vairāk jāraugās uz pozitīvo. Kaut vai — tas ir brīnums, ka latviešiem, neskatoties uz mazo iedzīvotāju skaitu, stratēģisko atrašanās vietu un faktu, ka mūs visos laikos kāds gribējis pakļaut, ir pašiem sava valsts. Mums ir, ar ko lepoties — tie ir mūsu sportisti, mākslinieki, tie ir ne jau aiz labas dzīves aizbraukušie cilvēki, kuri īsā laikā svešā valstī “izsitušies”, nodibinājuši savus uzņēmumus un paši kļuvuši par darba devējiem. Latvieši visos laikos parādījuši, ka var daudz ko izdarīt. Un esmu priecīgs, ka visi mani četri bērni aizvien ir Latvijā.
Man ļoti patīk Seces skaistā daba, šis rudens izcēlās ar to, ka ilgi nenokrita lapas, un šī krāsainība kontrastēja ar zaļot sākušajiem apsētajiem ziemāju laukiem. Skaisti! Allaž ar lepnumu citiem stāstu par Seces zemniekiem, kuri apstrādā laukus, iekopj zemi, un viņi ar savu strādīgumu, sasniegumiem un tehniku jau sen ir Eiropā. Pat soli priekšā!
