“Sievietei šis ir skaistākais vecums, un es ceru, ka beidzot kļūšu prātīgāka,” smej daudzesiete Dace Caunīte. Parīt viņa svinēs apaļu jubileju un tajā cer sagaidīt arī visbrīnišķīgāko dāvanu pasaulē — mazdēlu.
Dace Caunīte ir kurzemniece — dzimusi mazā, skaistā apdzīvotā vietā Bojās Liepājas pusē, kur saglabājusies 1860. gadā barona fon Bēra celtā Boju pils, bet skolas gadi pagājuši Aizputes vidusskolā. “Tā sanāca, ka vēlāk pārcēlos no viena Latvijas gala uz otru,” saka jubilāre. “1990. gadā pārcēlāmies uz Daudzevu, bet kopš 1991. gada strādāju Daud zeses pamatskolā.” Patlaban Dace skolēniem māca latviešu un krievu valodu — Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē apgūtas abas šīs specialitātes.
Liktenis maina plānus
Kāpēc viņa izlēma kļūt par skolotāju? “Iespējams, ka šajā izvēlē bija vainīga kaimiņiene. Vienā vasarā auklēju viņas mazo meitiņu, un man tik ļoti iepatikās mazi bērni, ka izlēmu kļūt par bērnudārza audzinātāju,” stāsta viņa. “Savukārt, mācoties 3. klasē, anketā pārliecināti ierakstīju: būšu skolotāja maziem bērniem! Šo sapni sevī loloju visus skolas gadus. Autoritāte man bija klases audzinātāja Aīda Otaņķe, kura mani iedrošināja un vienmēr bijusi kā paraugs, kādam ir jābūt skolotājam.”
Dace gan bilst, ka vidusskolas gados izlēmusi kļūt par sporta skolotāju, taču kāds traģisks notikums šo ieceri lika mainīt — kopā ar klasi braucot no hokeja spēles, autobuss avarēja. Tieši Daces 18 gadu dzimšanas dienā… Dace nopietni cieta, atveseļošanās process bija ilgs, un jauniete nevarēja nokārtot nepieciešamās fiziskās pārbaudes. Bija jāizvēlas kaut kas cits, un viņa nolēma stāties jaunatvērtajā Pedagoģijas fakultātē.
Studiju laiks Rīgā bijis interesants un reizē arī pietiekami saspringts — studiju gados dzimušas abas Daces meitas Arta un Laura, bet jaunā māmiņa spēja savienot gan rūpes par mazajām un mācības, gan arī darbu skolā Imantā.
“Mammai jābūt laimīgai!”
Dace atklāj, ka viņas privātā dzīve nav bijusi gluda un rāma, bijušas arī šķiršanās. “Svešā pusē trijatā ar meitām pamazām iedzīvojāmies,” stāsta jubilāre. “Tad nāca tāds interesants likteņa pavērsiens, un es iepazinos ar jauku cilvēku Alvi, ar kuru esmu kopā, un mums ir brīnišķīgs dēls. Matīsam tagad ir 14 gadu, un meitas ļoti priecājās par mazo brālīti.” “Mazais brālītis” tagad gan izaudzis 1,86 metru augumā un ir garākais puisis skolā.
Par dēla dzimšanu Dacei ir īpašs stāsts — viņa jau vairākus gadus pirms tam kolēģiem paziņojusi: 35 gadu vecumā tikšu pie dēla! “Tā arī bija, puika piedzima jūnijā, tikai dažas dienas pēc manas audzināmās klases izlaiduma,” atceras jubilāre. “Līdz pēdējai dienai skolā biju kopā ar savējiem, un vecāki izlaidumā uz mani skatījās ar bažām: tikai šodien vēl izturi!”
“Mammai arī taču beidzot jābūt laimīgai!” gan citā sakarā jaunākajai māsai reiz teikusi Arta. Par savu ģimeni jubilāre runā tā silti, un ik vārdā jaušas, ka viņa tāda vienkārši ir. Dace bilst — vecākās meitas ātri pieņēma Alvi, un tagad arī abas mazmeitas Betija un Keita, jaunākās meitas Lauras atvasītes, viņu uzrunā par opi. Šonedēļ pirmais bērniņš gaidāms arī vecākās meitas Artas ģimenē, un vecmāmiņa atzīst: tā viņai ir visskaistākā dāvana dzimšanas dienā, un, kas zina, varbūt mazais ieplānojis pasaulē ierasties tieši omītes jubilejā!
Ar ķoci pēc krizdolēm
Kad esam labu brīdi sarunājušās, saklausu Daces runā vienu otru kurzemnieku izloksnes vārdu. Viņa iesmejas: “Kolēģi arī reizēm saausās — ko tu atkal pateici? Savukārt, kad aizbraucu pie brāļa uz Kurzemi, viņš man pārmet: tu jau runā kā čangals! Esmu pieslīpējusies šejienes izrunai, taču arī bērniem skolā šad tad ko pasaku, piemēram: salasīsim ābolus ķocī. Viņi brīnās, bet kāds puika, kuram rados ir kurzemnieki, uzreiz zināja, ka tas ir grozs. Vēl mums ir krizdoles, ko šejienieši pazīst kā ērkšķogas, knausis — tas ir ods, vai ķisenis, ko te dēvē vienkārši par spilvenu. Toties, kad latviešu valodā mācāmies par dialektiem, es varu izcelties!”
Bilstu, ka kurzemnieki izceļas arī ar savu stingro raksturu. “Ja padomā par tiem līkločiem, ko dzīve man piespēlējusi, bet esmu tiem izlauzusies cauri, tā varētu būt. Ir bijis smagi, bet es parasti tik viegli nepadodos,” atzīst Dace. “Lai gan esmu dzimusi uz robežas starp Skorpiona un Strēlnieka zīmi, tik nejauka kā Skorpions noteikti neesmu. Toties esmu dzimusi Čūskas gadā, un tas jau izsaka daudz,” nosmej viņa.
Viņa gan runā tik rāmi un mierīgi, un arī no pašas strāvo tāds svētsvinīgs miers. Kad jautāju, vai Dace pēc savas būtības vienmēr ir tik ieturēta un savaldīga, viņa pasmaida: “Ir bijuši gadījumi, kad sakrājas, taču mājās cenšos neizlādēties — kaut kur aizbraucu, viena izkliedzos, un viss ir kārtībā. Kad tieku pie mazmeitām Raganā, tad arī ir pavisam cits skats uz dzīvi. Viņas ir tik jaukā vecumā — septiņi un divi gadi, un ar viņām ir tik interesanti.”
Par saulrietu un skaisto vecumu
Kāda Dace ir kā skolotāja? “Nešpetna, bet man dusmas ātri pāriet. Cenšos būt stingra un dažkārt māku arī pacelt balsi, bet tas vienmēr ir par lietu,” saka viņa. “Skolotāja darbs liek atdot bērniem sirds mīlestību, izjust sapratni un līdzcietību. Tie ir mirkļi, kad ikdienā skolēnu acīs redzu interesi, sajūsmu, prieku vai gandarījumu. Skolotāji ir kā akas, no kurām var smelties zināšanas, pieredzi, mīlestību, sirds siltumu un idejas. Skolā nav viegli strādāt, arī tad, ja klasē ir tikai desmit bērnu, un mēs jau bērnus nevaram pāraudzināt, tikai pilnveidot.”
Kad vaicāju, vai jubilārei ir kāds vaļasprieks, viņa atklāj: “Man patīk fotografēt. Braucu ar mašīnu, ieraugu uz lauka dzērves, un man vajag izkāpt, nobildēt. Rapši zied — man atkal jāpiestāj, tas skaistums jāiemūžina. Vakaros no sava loga redzu skaistus saulrietus, aizeju uz dārzu, tur oktobrī vēl ir zemenītes. Atkal jābildē! Arī saviem audzēkņiem izlaidumā dāvināju disku ar bildēm — ap 500 fotogrāfijām no skolas gadiem, kuras pati safotografēju. Patīk paceļot. Kaut vai tepat pa Latviju, jo ir tik daudz skaistu un neizpētītu vietu.”
“Man patīk sacensības rallijā, motokrosā — ja vien ir iespēja, braucu skatīties,” saka Dace. “Arī pati uz vietas nevaru nosēdēt. Pirms gadiem pieciem ar bērniem vēl uzspēlēju volejbolu, florbolu, futbolu, bet tagad jaunības traumas liek sevi manīt, un sportošana jāaizmirst, esmu tikai līdzjutēja. Īpaši fanoju par dēla Aizkraukles futbola komandu. Man patīk piedalīties dažādās trakulībās kopā ar bērniem, arī ložņāt pa gaisa trasēm. Pēdējo reizi gan distanci nepabeidzu — augustā man bija operācija, septembrī jau biju “Supervāveres” trasē. Nē, nu nav jau prāta! Kā man kādreiz mammīte teica: tu pat zārkā mierā nebūsi. Starp citu, kādreiz teicu: kad iešu pensijā, kāds man varētu uzdāvināt motorolleru!”
Līdz pensijai gan vēl jāpagaida, jo 22. novembrī Dace svinēs 50. dzimšanas dienu. “Šis sievietei ir skaistākais vecums,” saka jubilāre. “Ceru, ka palikšu prātīgāka. Kolēģes, kurām jau ir piecdesmit, gan saka: cerēt vari, bet diez vai…”.
