Aizvadītajā nedēļā starp spilgtākajiem notikumiem gribētos izcelt divus: Lāčplē-ša — kritušo varoņu — dienu un teroraktus Parīzē.
Lāpas naksnīgajās Aizkraukles ielās un to daudzums radīja neatkārtojamu kopības izjūtu. Nebūtu mūsu puišu, kas karoja, nebūtu mūsu valsts. Ja šajā cīņā viņi būtu zaudējuši, tad, visdrīzāk, mēs būtu kāda cita jūgā. Vai es to gribētu? Nē!
Vēl. Lāčplēša diena nebalstās vien uz tālās vēstures esamību, jo mums ir septiņi zēni, kuri aizgāja bojā starptautiskajās misijās — trīs Irākā un četri Afganistānā. Savās domās pieminu arī viņus, kas krita, jo pildīja Latvijas juridiskās saistības attiecībā pret sabiedrību. Ja šādu saistību mums nebūtu un ja mēs tās nepildītu, tad nevarētu atsaukties arī uz NATO 5. pantu. Šie puiši ar savu dzīvību ir likuši pamatus mūsu visu drošībai NATO paspārnē. Paldies mūsu lāčplēšiem!
Parīze. Piektdien, tā sauktajā melnajā piektdienā, notika vairāki plānoti uzbrukumi — stadionam, klubam “Bataclan”, bāriem un restorāniem, nogalinot 133 cilvēkus, ievainojot 350, tajā skaitā arī daudzu citu valstu pilsoņus. Īsi pēc notikumiem “Islāma valsts” “Twitter” pauda gandarījumu par veiksmīgu uzbrukumu. Francijas prezidents Fransuā Olands teroraktu nodēvēja par kara aktu. Karš?! Kā tas attīstīsies?
Manuprāt, karš jau ir sācies. Tas sākās ar Krievijas — Ukrainas karu (vēlāk iesaistījās ASV un starptautiskā sabiedrība ar sankcijām). Vēl pēc laika Krievija sāka karot “otrā frontē”, iesaistoties karā ar “Islāma valsti”. Kāpēc? Piekrītu tiem, kas saka, ka Putins gribēja novērst uzmanību no Ukrainas Donbasa neveiksmes. Var teikt, ka tas viņam arī izdevās, jo Nova Rusija ir beigusies — konflikts oficiāli ir iesaldēts, lai gan diemžēl aizvadītās nedēļas nogalē tur bojā gājuši daži ukraiņu karavīri. Starptautiskajā līmenī par Ukrainu neviens vairs nerunā. Domāju, Krievijas iesaistīšanās karā ar “Islāma valsti” bija kļūda, jo tā spēj dot pretsparu un “spēlē” bez noteikumiem, tāpat kā pati Krievija. Cik liels eskalēsies konflikts, to mēs vēl redzēsim.
Par Francijas teroraktu. Kāpēc tas notika? Teroristi min atriebību par Francijas iesaistīšanos nemieros Sīrijā. Francija ir viena no vadošajām rietumvalstīm “Islāma valsts” teroristu apkarošanā, tomēr iepriekš cita teroristiskā organizācija “Al-Qaeda” terora aktus veica arī tādēļ, lai izraisītu plašu atbildes militāro kampaņu.
Ja tas tā ir, tad Krievijai paveiksies, ja Francija iedarbinās NATO 5. pantu (NATO alianses valstis aizstāv viena otru, uzbrukums vienai no valstīm ir uzbrukums visām), tādējādi mazinot iespējamos draudus savā valstī. Francijas teroraktu dēļ, manuprāt, ir svarīgi to iedarbināt, jo tas nozīmē, ka pants eksistē. Jo citādāk pastāv šaubas, vai tāds vispār ir, un tas var būt signāls mūsu agresīvajiem kaimiņiem, ka, uzbrūkot Baltijas valstīm, palīgā neviens nenāks.
Tomēr svētdienas notikumi liecina, ka NATO 5. pants netiks iedarbināts, vismaz pagaidām, jo “Francija mēģinās tikt galā pati”, un jau svētdienas vakarā tās gaisa spēki pirmo reizi pēc piektdien Parīzē notikušajiem uzbrukumiem atsāka uzlidojumus grupējumam “Islāma valsts”. Franču lidmašīnas uzbruka grupējuma pozīcijām Sīrijā, un aviācijas triecieni bija vērsti pret teroristu komandcentru, kaujinieku vervēšanas centru, munīcijas noliktavu un treniņnometni. Uzlidojumos piedalījās 12 lidmašīnas, nomests 20 bumbu.
Kādas būs sekas, redzēsim, bet gribu atgādināt, ka “Islāma valsts” tiek bombardēta jau gadu, bet bez rezultātiem. Tagad, kad asinspirts ir pie mums Eiropā, daudzi politiķi ir gatavi atbalstīt plašāka mēroga militārās operācijas. Šī vēlme atbalstīt nāk par vēlu Francijas teroraktos nogalinātajiem ļaudīm. Cerams, lielie politiskie milži sāks rīkoties, novēršot citus teroraktus. Bet kāpēc starptautiskā savienība samērā mierīgi un vienaldzīgi noraudzījās, kā kalifāts nogriež galvas gūstekņiem? Vai tad, redzot šādas zvērības, nebija jāveic daudz vairāk nekā rezultātus nenesošus gaisa uzlidojumus. Domāju, vajadzēja rīkoties jau tad.
