Vaseļina ir vienīgā Kļešņiku Ciblas novadā, Līdumnieku pagastā, iedzīvotāja — tā iesākas viens no “Latvijas pierobežas pēdējo mohikāņu” ierakstiem, un šādu stāstu nu jau ir vairāk par 40. To iemūžinātājas ir divas Elīnas — koknesiete Elīna Kursīte un rīdziniece Elīna Kolāte. Kokneses Elīnu parasti mēdz ievērot viņas zilo matu dēļ, bet, kamēr citi interesējas par viņas matiem, Elīna interesējas par cilvēkiem, jautājumus un atbildes ieliekot fotogrāfijās, kas spēj saviļņot, aizkustināt un iedvesmot.
Racionālā smeldze Latvijas pierobežā
— Šobrīd “Projektu bankā” tiek vākti līdzekļi “Latvijas pierobežas pēdējo mohikāņu” stāstu izdošanai grāmatā. Sociālajos tīklos un medijos šī projekta popularitāte ir patiešām liela. Pastāsti, lūdzu, īsumā par “Pēdējo mohikāņu” sākotnējo ideju un iegūto rezultātu!
— Par gala rezultātu vēl nevaram runāt, jo viss turpinās — vēl Igaunijas pierobeža nav apciemota.
Ideja man bija radusies jau pirms kādiem trijiem četriem gadiem, taču tad
sāku studijas maģistrantūrā un, tā kā jāmācās bija ļoti daudz,
realizācija apstājās. Pēc studiju beigšanas pie šīs domas atgriezos un
gribēju apbraukāt apdzīvotās vietas, kur cilvēku palicis pavisam maz. Ir
ciemati, kur dzīvo tikai viens, divi vai trīs iedzīvotāji, un es
gribēju uzzināt, kā ir dzīvot šādā vietā? Ar Elīnu Kolāti esam
pazīstamas jau sen, un mums ar viņu ir pa ceļam gan tempa, gan interešu
ziņā — abas esam tādas, kurām mērķis nav tik svarīgs kā pats ceļš. Kad
izstāstīju Elīnai par savu ideju, viņa arī sagribēja braukt kopā ar
mani, taču skaidrs, ka tāpat vien līdzi neviens neņems, tāpēc viņa
piedāvāja papildināt manas fotogrāfijas ar tekstiem.
Šobrīd mums ir
materiāli apmēram par 40 ciemiem, un es varu tikai priecāties, jo
sastaptie cilvēki tiešām ir interesanti un skaisti, arī pašas mājas
nereti ir vizuāli krāšņas, bet svarīgākais jau vienmēr tikt tajās iekšā.
Ja Kurzemē, kur savu ekspedīciju sākām, mūs nereti dzina prom un solīja
pat suņus uzrīdīt, tad Zemgalē ar mums vismaz runājās, bet Sēlijā jau
cienāja ar pankūkām!
— Kā noritēja pats process?
— Man jau bija
pieredze ar folkloras ekspedīcijām pa visu Latviju, un pati arī esmu no
laukiem, tāpēc diezgan labi sapratu, kas gaidāms, bet otrai Elīnai, kura
visu dzīvi dzīvojusi Rīgā, Pļavniekos, protams, bija nedaudz lielāks
pārsteigums. (Smejas.) Līdz šim esam bijušas septiņos braucienos, katrā
no tiem aptverot ap pieciem ciemiem. Tā kā izmantojam 2005. gada
statistikas datus par iedzīvotāju skaitu, tad, braucot uz kādu ciemu,
nav skaidrs, kas mūs tur sagaidīs — apmēram 50% ciematu nav vairs
neviena iedzīvotāja. Mājas ir, ceļi arī ir, jo robežsargi pa tiem braukā
savās patruļās, tikai iedzīvotāju nav… Dažreiz pat tā ļoti bēdīgi
kļūst — dārziņš pilns ar ražu, bet nav vairs neviena, kas to novāktu,
dārziņa saimnieks, visticamāk, nomiris… Pārsvarā šādās vietās dzīvo
tikai veci cilvēki, tāpēc dabiski, ka pierobeža paliek arvien tukšāka.
Tomēr
es negribētu to ainu iekrāsot pārāk tumšu, jo ir jau arī vidējās
paaudzes cilvēki, ģimenes. Ja netālu ir kāda pilsētiņa, viņi brauc uz
turieni strādāt. Mēs esam cilvēkiem jautājušas — ja jums dotu dzīvokli
pilsētā, vai jūs pārceltos uz turieni? Nekad mūžā! Viņiem patīk dzīvot
tur, kur viņi dzīvo. Pats sev esi kungs un saimnieks! Tikai autoveikals
varētu būt biežāk kā reizi nedēļā, viss pārējais ir labi.
Daudzi
čīkst par Latvijas lauku izmiršanu, bet patiesībā jau loģiski, ka šīs
vietas iznīkst, jo padomju laikos daudzas no tām tika mākslīgi radītas
kolhozu vajadzībām. Nu nav vairs 100 cūku tur audzējamas un barojamas —
loģiski, ka nav arī cilvēku, kas tur dzīvotu! Tajās mājās, kas nomalē
veidojušās pirms kādiem 200 gadiem, arī tagad un visu laiku kāds
dzīvo — mainās paaudzes, bet tās ir viņu mājas.
Bieži tiek piesaukta
urbanizācijas vaina, bet tā taču notiek visur — gan Francijā, gan Ķīnā.
Tas būtu ļoti dīvaini, ja pie mums nekas tāds nenotiktu!
— Un tomēr
jau projekta nosaukumā iekodēts, ka tie ir pēdējie, izmirstošie. Vai
tas nozīmē, jūs jau esat samierinājušās, ka pēc 20 gadiem tur vairs
neviens nedzīvos, un šī ir tāda kā atvadīšanās?
— Jā, mēs to
apzināmies, un ir skumji. Sanāk tāda racionālā smeldze. Bet, kas zina,
varbūt pēc 100 gadiem tur atkal kaut kas būs? Senāk bija Žečpospoļita —
vairs nav, varbūt pēc 200 gadiem atkal būs kaut kas cits? Tu nevari
stāties pretī tam, kas šobrīd notiek, tas ir dabīgs process!
— Kurš no līdz šim dzirdētajiem stāstiem vai satiktajiem cilvēkiem tev palicis visspilgtāk atmiņā?
—
Visi interesanti, grūti izcelt vienu konkrēti. Bet pieredze gar
Krievijas robežu noteikti ir jautrāka, jo ne es, ne otra Elīna nerunājam
krieviski! (Smejas.) Tad mums dažreiz tulks brauc līdzi, bet ir bijušas
reizes, kad bez tulka mēģinām tikt galā, un tad, protams, iet visādi.
Bija
tādas mājas “Darbmīļi” Ilūkstes novada Pabēržos. Un, kā jau māju
nosaukums vēsta, tur bija pilns ar strādniekiem! Māju saimniece Lūcijas
kundze bija vienkārši fantastiska! Dziedāja mums četrās valodās, rādīja
savu volgu, ko padomju laikos vinnējusi loterijā, un viss viņas
dzīvesstāsts bija tik piedzīvojumiem bagāts, ka tur vesela grāmata
sanāktu par viņu vien! Tā arī bija pirmā māja, kur mūs pacienāja.
Labāk jautāt, nevis nosodīt
— Kā tu domā, kur sakņojas tava interese šajās lietās — sociālā antropoloģija, cilvēki, viņu stāsti?
—
Laikam nāk no “iekšām” kā Šleseram! (Smejas.) Tie dzīvesstāsti mani
interesējuši jau no mazotnes. Atceros, kad man bija kādi četri gadi un
pie manas vecmāmiņas, kura bija skolotāja, ciemos atnāca viņas kolēģes,
es stundām varēju klausīties sarunās! Vēlāk sāku braukt folkloras
ekspedīcijās pa Latviju. Tieši tur es iemācījos nebaidīties klauvēt pie
durvīm un jautāt: “Labdien, kā jūs dzīvojat?” Noteikti arī no ģimenes tā
mana interese nāk, bet ko padarīsi — visa mana ģimene ir tik forša! Man
ļoti interesē cilvēki — gan zinātniski, gan nezinātniski.
— Manā
izpratnē sociālā antropoloģija cenšas saprast šī brīža sabiedrības
procesus, balstoties uz pagātnes procesu sakarībām. Kas tev pašai ir
būtiskākais, ko izdevies saprast, pateicoties sociālajai antropoloģijai?
—
Es neteiktu, ka sociālā antropoloģija pievēršas pagātnei, lai izprastu
tagadni. Tā pēta arī tagadni — to, ko tu nesaproti. Kāpēc cilvēki lasa
avīzes? Kāpēc ēd kartupeļus? Ja sociologs savāc tikai kvantitatīvos
datus un tos pēta, tad sociālais antropologs iet daudz dziļāk, viņam
interesē tieši cilvēks, nevis skaitļi. Šī zinātne man ir iemācījusi, ka
ir vairāk jāuzdod jautājumi, nevajag kautrēties to darīt.
— Gan tavs darbs, gan aizraušanās ir fotografēšana. Kas tevi šajā nodarbē tik ļoti piesaista?
—
Man ļoti patīk fotografēt. Man patīk, ka ar fotoaparātu rezultāts ir
redzams uzreiz — es nekad nevarētu būt gleznotāja, jo sēdēt nedēļu, pat
veselu dienu, pie vienas ainavas man nebūtu pacietības. Es noteikti kaut
ko pārdomātu. Man vajag uzreiz. Man vispār patīk dokumentēt, kādreiz es
arī kaut ko rakstīju, bet tas arī man šķita par lēnu. Attēls runā
daudz ātrāk un nereti arī spēcīgāk.
— Vai nākotnē ir plānoti vēl kādi fotoprojekti?
—
Šobrīd esam aptvērušas tikai Latvijas sauszemes pierobežu, bet
vajadzētu arī to jūras malu… Tas tāds tuvākais plāns. Vēl ir viena
grandioza ideja: uz Latvijas simtgadi nofotografēt 100 Latvijas
simtgadnieku, bet nezinu, vai sanāks. Tad vēl man ļoti patīk visādi
dīvaini pieturvietu nosaukumi, ir arī viena ideja, kā to visu pavērst
vēl interesantākā kompozīcijā. Un tad vēl cilvēki, kas parasti sēž
visādu ciematiņu pieturās — tos arī gribētos safotografēt. Ir daudz
projektu, kas naktīs neļauj gulēt…
Latviešiem ir senas dvēseles
— Ja tev vienā fotogrāfijā būtu jāilustrē Latvija — kas šajā attēlā būtu redzams?
—
Man jau šāda fotogrāfija ir! Tajā ir redzami mani vecvecāki, kas stāv
uzartā laukā ar Latvijas karogu rokās. Manuprāt, tā ļoti labi ilustrē
mūsu valsti, jo nav noslēpums, ka Latvija lielākoties sastāv no veciem
cilvēkiem. Taču tas jau nav nekas slikts! Man vecs nozīmē interesants.
Un viņi ir lepni, turot karogu rokās. Uzartā zeme simbolizē Latviju,
jauns sākums, jauna valsts. Katru gadu 18. novembrī cenšos uzņemt šādu
fotogrāfiju, sanāk tāds nacionālais fotoprojekts.
— Kā tu redzi Latvijas nākotni? Kas, tavuprāt, sagaidāms?
—
Gribot negribot mums būs jāpieņem, ka Latvija kļūs dažādāka… Nebūs
vairs tīri sarkanbaltsarkanais, būs raibāk. Protams, būs jāpiedomā, lai
nepazaudējam savu identitāti, bet jāmācās arī no citiem paņemt to
labāko. Lai kā man negribētos to atzīt, tomēr romantiskā ideja par
nacionālismu nav dzīvotspējīga. Tas man pašai ir ļoti sāpīgi, bet mums
jāsaprot, ka tas nav nekas slikts, ja mēs maināmies. Es nezinu, kas
notiks… Es ļoti gribētu zināt, bet notikumi pēdējo piecu gadu laikā
tik strauji mainās, ka grūti spriest. Kas zina, varbūt nekas nenotiks!
— Kā tu domā, vai latvieši atšķiras no citām nācijām? Un, ja tā, tad kā tieši?
—
Pavisam noteikti atšķiras. Pat ļoti. Salīdzinot ar citām tautām, ko
esmu iepazinusi, latvieši ir tādi smeldzīgi — mēs saceram kulta dziesmas
par meiteni, ar ko sēdējām kopā skolas solā, mums patīk sevi mocīt, bet
tādā labā ziņā. No tās sevis mocīšanas un smeldzes jau nevajag
kautrēties. Tas nekas, ka mums sēru dienu kalendārā vairāk nekā svētku,
mēs tādi esam! Man ļoti patīk latvieši. Tā ir visforšākā tauta pasaulē.
Nezinu, kā lai to labāk formulē, bet mums ir senas dvēseles, mēs iekšēji
esam seni. Ar latvieti vienmēr būs interesanti parunāt — pat ar pilnīgu
svešinieku. Protams, ja viņš runās. Vispār man patīk, ka tie latvieši
tik daudz nerunā. Nav ko runāt lieku! Ja gribi to savu viensētu pilnīgi
prom no citiem, tad gribi!
Zilie mati — dabiskā matu krāsa, nevis dumpinieciskums
—
Skolas laikā tavi zilie mati daudziem asociējās ar uzdrošināšanos, kas
iedvesmoja arī citus atļauties vairāk. Kā ir tagad? Joprojām esi
“robežpārkāpēja”?
— Robežas turpinu pārkāpt pavisam tiešā veidā —
pagājušajā braucienā mani noķēra robežsargi, jo biju ne tur iebraukusi!
(Smejas.) Ar tiem zilajiem matiem ir tā, ka pati tos nevienā brīdī
neuztvēru kā dumpinieciskus, tāds arī nebija mērķis. Es vispār sākumā
gribēju krāsot zilas šķipsnas, bet friziere teica — tad jau labāk visus
matus, un miers! Tas nelikās nekas TĀDS, un netika darīts ar mērķi
demonstrēt kaut kādu brīvdomību. Patiesībā vairākos jautājumos es esmu
daudz konservatīvāka nekā citi. Tagad jau ar zilo krāsu tā aprasts, ka
tā šķiet dabiskā matu krāsa. Bet, par robežām runājot, tās pārkāpt nav
jābaidās. Pārkāpta robeža nozīmē, ka esi ārā no savas komforta zonas un
būs piedzīvojums!
— Kādus desmit gadus dzīvo Rīgā — tas nozīmē, ka esi kļuvusi par rīdzinieci vai tomēr esi koknesiete?
—
Noteikti, ka koknesiete, citu variantu nemaz nav! Tas lokālpatriotisms
nav izzudis — ja tu esi koknesietis, tu nekad nebūsi rīdzinieks.
Manuprāt, vispār neviens saprātīgs cilvēks negrib būt rīdzinieks! Esmu
bijusi ļoti daudz kur pasaulē, tāpēc zinu — nav skaistākas un labākas
vietas par Koknesi. Nu vienīgi Jaunzēlandē ir gandrīz tikpat skaisti,
bet Koknesē tik un tā skaistāk…
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Elīna Kursīte.
Dzimtā vieta: Koknese.
Nodarbošanās: fotogrāfe, fotoredaktore Tvnet.lv.
Izglītība: absolvējusi I. Gaiša Kokneses vidusskolu, Latvijas Universitāti (bakalaurs reklāmas jomā), maģistrantūru Rīgas Stradiņa universitātē (maģistrs sociālajā antropoloģijā).
