(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. novembra numurā.)
Attēlots pļaviņiešu darbos
Pirmais pasaules karš Pļaviņu pusē atspoguļots arī vietējo rakstnieku darbos. Visspilgtākais kara tēlojums ir K. Štrāla stāstos “Ošu Jānis” un “Saulīšu Pēteris” — abos aprakstīta vispārējā kara aina topogrāfiski precīzi ar vietvārdiem tajā laikā, kad frontes līnija jau bija gar Daugavu — vācieši uzbruka, un krievu karaspēks atkāpās pāri Daugavai pa pontonu tiltiem. Tur stāstīts arī par daudzajiem kritušajiem, kurus pat nebija laika īsti apglabāt.
“Varbūt dienās no viņa būtu iznācis dzejnieks vai vismaz pasaku rakstnieks Andersena garā,” tā par galveno varoni, kura dzīvi pārtrauca lode, stāstā “Saulīšu Pēteris” raksta Kārlis Štrāls.
“Bet ārā vēl joprojām trakoja karš. Caur mežu pienāca un tika atnesti arvien jauni ievainotie. Rati pēc ratiem, ore pēc ores vadīja viņus tālāk, tagad gar Lokstiņiem, kur ceļš vēl bija vairāk vai mazāk ugunsdrošs. Palika, ceļmalā nolikti, tikai tie, kuri te miruši un nu, rindā gulēdami, ļāva smalkajam lietum skalot savas dubļainās un asiņainās sejas. Liepiņi dega, Ūlmuižniekos un Pļaviņās dega. Mežā brīkšķēja zari un lūza galotnes. Lielceļš un zāle notašķījās asinīm. Bet komandieris vēl arvien rāmi sēdēja puķu dārziņā pie mājiņas uz Saulīšu Pētera taisīta soliņa blakus telefonistam un reižu reizēm paņēma trubiņu, uzklausīdams ziņojumus no uguņainā krasta,” ar šādu skumju noti beidzas stāsts.
Par Pirmo pasaules karu Pļaviņās stāstīts Lūcijas Ķuzānes grāmatā par Jaunsudrabiņu “Saule mūžam mana” (sākot no 167. lpp.) — arī par 20 gultu lazareti ievainotajiem.
Vēl kara ainas civiliedzīvotāju skatījumā attēlotas Pļaviņu pagasta “Ratniekos” dzimušās rakstnieces žurnālistes Paulas Balodes autobiogrāfiskajā grāmatā “Uzlecošā saule.” Par Pļaviņām savulaik rakstījusi arī E. Prūsa. Taču ar kara aprakstiem gan viņa nav aizrāvusies, vēl jo vairāk — Pļaviņās viņa sāka dzīvot tikai divdesmito gadu sākumā. Viņas grāmatā “Pilsēta pie upes”, kur Greizas tēlā rādītas Pļaviņas, ir tikai viens mazs teikums saistībā ar karu, veltīts kādam ungāram, kurš kara laikā palicis dzīvot Pļaviņās/Greizā un atvēris kiosku.
Nodibina Brāļu kapu komiteju
Pagājušā gadsimta 20. gados, lai godinātu kritušo strēlnieku piemiņu, daudzās Latvijas baznīcās tika novietotas piemiņas plāksnes ar iegravētiem draudzes locekļu piederīgo uzvārdiem, kuri krituši vai tika uzskatīti par bezvēsts pazudušiem Pirmajā pasaules karā. Gandrīz katrā ģimenē bija kāds, kurš nepārnāca no kaujas lauka un kura kapa vieta nebija zināma. 1920. gada 10. martā pēc Ministru prezidenta K. Ulmaņa ierosinājuma tika nodibināta Brāļu kapu komiteja. Tās locekļi bija Ministru prezidents, visi ministri, armijas virspavēlnieks, priekšstāvji no Sarkanā Krusta, Rīgas pilsētas valdes, Sieviešu palīdzības korpusa, Latvijas Tirgotāju savienības un citi. Par Brāļu kapu komitejas priekšsēdētāju tika ievēlēts Ministru prezidents K. Ulmanis, kā arī tika nolemts “lūgt valdību pārņemt vēsturiskās kauju vietas savā rīcībā, stāties pie kapu apzīmēšanas un uzkopšanas, vācot līdzekļus visā valstī”. 1922. gadā Ministru prezidents Z. A. Meierovics ierosināja pārveidot Brāļu kapu komiteju par “publisku” biedrību, lai tajā varētu piedalīties ikviens Latvijas pilsonis bez tautības, izglītības un ticības izšķirības. 1938. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas sabiedriski kulturālā departamenta tūrisma nodaļas vadītājs Kārlis Vanags, lai izveidotu tūrisma un ceļojumu kartes, Latvijas pašvaldībām izsūtīja aptaujas lapas, kurās lūdza norādīt ziņas par Pirmā pasaules kara Brāļu kapiem Latvijā. Šī informācija, kas saņemta no Pļaviņu pilsētas valdes, publicēta “Latvijas Kareivī” 1938. gada 13. novembrī ar virsrakstu “Tautas sirdīs un karogos”: “Pļaviņās, Daugavas ielā 117, atrodas Pasaules karā apmēram 170 kritušo varoņu kapi, kuros tikai pie atsevišķām kopām ir krusti. Kopējā pieminekļa vai piemiņas zīmes nav. Meža dienās iestādīti jauni bērziņi, kas dēstīti krusta veidā.”
Atspoguļo presē un fotogrāfijās
Par Brāļu kapiem Pļaviņās Daugavas un Dzirnavu ielas stūrī, atrodama ziņa arī “Jēkabpils Vēstnesī” 1936. gada 30. aprīlī publicētajā informācijā “Meža dienas Pļaviņās”: “Pļaviņu pilsētā mežu dienas ievadīs 2. maijā ar dalībnieku gājienu un Rīgas ceļa apstādīšanu. Pēc tam turpinās darbus atsevišķās grupās. Pilsētas skolas un jaunatnes organizācijas pabeigs apstādīt un izdaiļot “Lielā pasaules kara kapus” un skolas apkārtni (..)”. Savukārt 1936. gada
2. maija laikrakstā “Rīts” rakstīts: “Pļaviņās spodrības nedēļas darbos vakar ap 400 pilsētas iedzīvotāju pulcējās tirgus laukumā, lai piedalītos labprātīgā sabiedriskā talkā, uzpošot pilsētas parku, Daugavas krastu un kritušo kareivju kapus (..).
(Turpmāk vēl.)
