Par pārsteigumu sev, Otīlijai Kļaviņai ir tikpat gadu, cik Latvijai — 97. “Jā, tas man labi izdevās!” ir lepna aizkrauk-
liete.
Aizkraukles pusē nonāk bēgļu gaitās
Otīlija ir sirsnīga. Balta — gluži kā Dainu tēvs. Viņa daudz smaida. Nē, viņa dzirkstī! Viņu ieraugot, jūtu tādu kā kniebienu degunā, tādu pašu, kad jādzied Latvijas himna, tad acu kaktiņos var redzēt iemirdzam mazu, mazu lāsīti.
Sirmā latviete nāk no Ilūkstes apriņķa Skrudalienas pagasta. Bēgļu gaitās atbraukusi uz Aizkraukles pusi. “Atbraucām ar zirdziņiem, ne jau ar mašīnu, pajūga aizmugurē viena gotiņa piesieta,” viņa stāsta. Bail toreiz neesot bijis: “Uz ceļa nebijām vieni. Bēgļu bija tik daudz, ka nevarējām redzēt, kur sākas un kur beidzas cilvēku plūsma, jo daudzi brauca prom. Citi devās tālāk uz Kurzemi, bet vecākais brālis šaubījās par to, vai kāds mūs tur gaida. Viņš teica — paliksim tepat! Tā bija pareizā izvēle.” Jautāju, vai sirmā māmuļa atminas kara laiku? “Kāpēc lai es neatcerētos?” viņa silti atsmīn un klusē. Tincinu atkal: “Nu tad pastāstiet, kā izdevās izdzīvot to laiku?” “Izdevās ļoti labi!” viņa lepni saka. “Neviens mums pāri nedarīja. Bija grūti jāstrādā, jo bijām liela ģimene — septiņi brāļi un trīs māsas. Tēvam bija 16 ha zemes, un rušinājāmies pa to, pašmācībā mācījāmies. Lielie gāja peļņā, mazie pa mājām. Brīnos par to, ka tagad trīs bērni ir daudzbērnu ģimene! Desmit bērnu ģimenē, lūk, tā ir daudzbērnu ģimene!” Otīlijai pašai ir trīs bērni, septiņi mazbērni un tikpat daudz mazmazbērnu. Vīrs mūžībā aizgāja 1970. gadā. “No armijas atnāca slims.
Tuberkoloze. Nomira… Vēl jau bišķiņ padzīvoja, nebija tā, ka uzreiz nomira,” viņa pasmejas, lai man neienāktu prātā viņu žēlot.
Smeldze par zaudēto latiņu
Latvijai dzimšanas dienā novēlu visu labāko, ko vien Dievs ir devis, saka aizkraukliete. “Mazbērni man nav ticīgi, bet es esmu! Un esmu arī Latvijas patriote. Krievu laikā dzīvoju labi, bet tik labi kā tagad nekad nav bijis!” viņa saka. Vaicāju, vai tiešām pat tik daudz, cik melns aiz naga, nav vēlēšanās būt tajā laikā? “Nē, es pēc tiem laikiem neskumstu! Toreiz kā uzvilku gumijas zābakus pavasarī, tā visu gadu staigāju. Kas man tagad kaiš?” viņa pārliecināti saka un atzīst, ka viņai vīzija par Latviju vienmēr bijusi svarīga. “Sirdī sāp, ka latiņu zaudējām, jo tas bija mūsu brīvības simbols.”
Kā augusi Latvija? “Dikti augusi!” saka Otīlija, kura vēl arvien seko līdzi politikai. Vai sirmā latviete atminas valsts Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gadā? “Jā, atceros. To dienu ļoti labi atceros. Biju tik priecīga, ka kopā ar vecāko meitu pie mājas ugunskuru sakūrām. Tas bija priecīgs notikums!” saka Otīlija un uzsver vēlreiz: “Ļoti priecīgs notikums! Tam par godu pat šampanieti dzēru!”
Novēlu māmuļai sagaidīt Latvijas simtgadi, bet viņa teic: “Tik ilgi negribu dzīvot. Acis kļuvušas blāvas. Slikti dzirdu. Grūti staigāt. Esmu gatava mirt, bet tā viegli! Ir labi dzīvots! Bet tas latiņš! Man sirdī vienmēr kaut kas tā kā smeldz, kad iedomājos, ka latiņa vairs nav!”
