Trīsdesmito dzimšanas dienu ar tēju un desertu, esot jūrā uz kuģa, atzīmēs aizkrauklietis Andris Vītols. Jubilāra vārdiem runājot: skaitlis 30 ir zīme tam, ka vīrietis kļūst par nobriedušu veci un dzīvē kļūst piezemētāks.
No stjuarta līdz bosam
Lai gan Andris visu savu bērnību pavadījis Seces pusē, vecāku lauku īpašumos, un vidusskolā mācījies Koknesē, sevi viņš uzskata par aizkrauklieti, jo te dzimis. Aizkraukle nepārprotami esot viņa mājas! Un ikreiz, kad viņš ir Latvijā un apciemo vecākus, esot gandrīz neiespējami turēties pretī vēlmei izbraukt riņķi pa pilsētu, lai apskatītos, kas mainījies.
Andris jau desmit gadu strādā vienā no pasaules lielākajām kuģu kompānijām “DFDS”, kur darbu sācis jau studiju laikā, bet, kad pabeidzis augstskolu, parakstījis pastāvīga darba līgumu. Sākumā bijis stjuarts visos kuģa veikaliņos, tad pamazām kāpis pa karjeras kāpnēm un nu ir biznesa līderis. “Ikdienā manas rūpes ir, lai visi kuģa veikaliņi būtu pasažieriem atvērti, lai stjuarti sekotu kuģa drošības standartiem un tiktu motivēti. Motivēšana ir grūtākais manā darbā, bet tikai motivēts stjuarts var dot labākos rezultātus,” viņš stāsta. “Tāpat atskaitos par finansiālajiem rezultātiem un vajadzības gadījumā sniedzu pirmo medicīnisko palīdzību uz kuģa.”
Ēnas puses
Jautāts, vai, esot ilgi jūrā uz kuģa, var “noķert depresiju”, viņš atbild, ka darba grafiks ir pateicīgs — divas nedēļas strādā, divas brīvas. “Nojūgties nevar!” viņš atsmej. “Neesmu tipisks jūrnieks, kurš pazūd jūrā uz vairākiem mēnešiem. Kad esmu mājās, zinu, ka varu divas nedēļas simtprocentīgi veltīt laiku ģimenei un īpaši mazajam dēliņam. Depresiju saķeru vien tad, kad pārāk daudz sāku prātot par to, ka pusi no savas dzīves neredzu tuviniekus. Bija laiks, kad pārdzīvoju, ka neesmu klāt tad, kad dēls sāka rāpot, spēra pirmos soļus vai darīja ko citu pirmo reizi savā dzīvē. Tas ir smagi tā dzīvot, tā ir mana darba ēnas puse — ik vakaru nebūt mājās.”
Dzied ar Lauri Reiniku
Andris Vītols filmējies Laura Reinika dziesmu videoklipos, tāpēc jautāju, vai viņam uz ielas mēdz lūgt autogrāfu? Viņš smīnot stāsta, ka Aizkrauklē satiekot daudz paziņu, bet neviens no viņiem, šķiet, neesot Laura Reinika cienītājs, jo autogrāfus neprasa. “Man ir daži lietuviešu kolēģi, kuri, iespējams, ir Laura cienītāji, un tie gan ik pa laikam man atgādina, ka ir redzējuši mani videoklipos. Arī manas kompānijas viceprezidente, kura seko līdzi Eirovīzijai, katrā konferencē mēdz mani kaitināt, atgādinot: pie mums strādā arī Eirovīzijas dalībnieks no Latvijas!” smaida Andris un atzīst, ka tādos brīžos jūtas neērti, jo neuzskata to par kaut ko sevišķu, lai izceltu.
Sirreāla sajūta
Puisis atzīst, ka nekad nebija domājis, ka ies jūrā, bet “šķiet, tas viss jau bijis asinīs, jo vectēvs, atgriežoties no kara, strādāja par pārcēlāju no Putriņkroga Seces pusē uz Kokneses pilsdrupām. Tagad vectēva iesākto turpinu es, tikai Lamanša šaurumā — virzienā no Doveras (Lielbritānijā) uz Dankerku (Francijā). Arī mans brālis ir izvēlējies iet tādu pašu ceļu, un bieži, kad mūsu abu kuģi papeld viens otram garām, varam pamāt viens otram vai sakliegties — sirreāla sajūta!” Jautāts par to, kas ir dzīves jēga, viņš saka: “Ģimene ir manas dzīves jēga — sieva, vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas. Nekas nav svarīgāks par saviem tuvākajiem. Nekas!”
