Mārtiņi latviešu gadskārtu paražās ir svinama diena, kas iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu.
Folkloras aprakstos sastopami dažādi svētku nosaukuma — Mārtiņu vai Mārtiņdienas — skaidrojumi. Te jāņem vērā kāda sena tradīcija, kuras aizsākums meklējams 601. gadā pēc pāvesta Gregora I rīkojuma. Šai laikā katoļi centās pagānu svētkus apvienot ar kristīgo svinamajām dienām, aizvietojot senos mītiskos nosaukumus ar kristīgās ticības svēto vārdiem (piemēram, Jānis, Pēteris, Mārtiņš u. c.). Tādēļ, skaidrojot jebkuru latviešu gadskārtu pēc nosaukuma, jābūt ļoti uzmanīgiem.
Mārtiņa nozīme un saturs vislabāk saprotami, ja tos apskata salīdzinājumā ar Ūsiņu. Kā Ūsiņa, tā Mārtiņa būtības pamatā ir Saules ritēšana un tās novietojums pie debesīm. Latviešiem Ūsiņš ir rīta ausmas teiksmu dēls, kam pretī nostājas Mārtiņš kā Saules dilšanas teiksmu dēls. Latviešu dainas Mārtiņu un Ūsiņu liek pārī ar to ievietošanu pretējos punktos gadskārtas tecējumā, kas redzams no aprakstītām norisēm dabā un tālāk rod apstiprinājumu senā kalendāra iekārtojumā.
Nepārprotami ir tas, ka gadskārtu svinamās dienas vienmēr ir bijušas ciešā saistībā ar zemkopju darba secību, kuru noteica attiecīgā gadalaika dabas apstākļi. Mārtiņi noslēdza garu un smagu darba posmu, kurš sākās ap Jēkabiem ar rudzu pļauju un tad turpinājās pēc Miķeļiem, padarot atlikušos rudens darbus, kamēr zeme nav aizgājusi pie miera.
Līdz Mārtiņiem bija jābeidz rudens aršana un kulšana, lai nosvinētu arī apkūlības. Pēc Mārtiņiem beidzās arī pieguļas un ganu laiks.
Par darbiem, kas jāpadara līdz Mārtiņiem, kā arī laika vērojumiem stāsta daudzi latviešu ticējumi.
Dainās Mārtiņu galdā minēti plāceņi, medus, alus, dažādi gaļas ēdieni un, protams, Mārtiņu gailis. Daudzinātā Mārtiņu zoss ir vairāk raksturīga ģermāņu tautu Mārtiņdienas mielastos.
Mārtiņdienai raksturīga arī zīlēšana, kad jaunās meitas varēja uzzināt sava nākamā vīra izskatu. Visjautrākā un skaistākā Mārtiņu ieraža ir maskotie gājieni, kuri turpinājās līdz pat Ziemsvētkiem un beidzās Meteņos. ◆
