“Par vārdu “Latvija” ir jāstāv un jākrīt!” uzskata nu jau aizkrauklietis Edgars Reinicāns. Karavīrs, kurš tāds ir tikai dienestā. Mājās viņš vispirms ir vīrs un tētis diviem bērniem, cilvēks ar savu aizraušanos, bet smejoties atzīst, ka arī ģimenē reizēm jāievēro armijas disciplīna.
Kad uzvar patriotisms
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par karavīru?
— Man bija divas ieceres — mācīties Aizsardzības akadēmijā vai Mūzikas akadēmijā. Mūzika man ir dvēselē, tā man vienkārši patīk. Taču tajā laikā virsroku tomēr guva patriotisms, Atmodas laika notikumi acīmredzot arī mani tik stipri iespaidoja, ka izlēmu kļūt par karavīru. Latvijas Bruņotajos spēkos dienu kopš 1997. gada, tieši zemessardzē esmu piecus gadus.
— Kāds bija jūsu militārās karjeras sākums?
— Ļoti krāsains, bet likumsakarīgs: akadēmija, mācību vadības pavēlniecība, Apvienotais štābs, tad zemessardzes bataljons Aizkrauklē. Te atbildu par nodrošinājumu, lai bataljons varētu izpildīt savus uzdevumus. To ir daudz, resursu maz. Bataljonā esam tikai nedaudz vairāk nekā desmit profesionālā dienesta karavīru, mums jāapmāca zemessargi, kuri nav pilna laika karavīri, bet šai jomai pievēršas tikai brīvajā laikā.
— Cik daudz jūsu dienests saistās ar militārām darbībām?
— Līdz 2014. gada pavasarim biju Zemessardzes 55. Kājnieku bataljona kaujas atbalsta rotas komandieris, vadīju kaujas šaušanas mācības ar bezatgrūdes lielgabaliem visam 2. Zemessardzes novadam. Tagad, cik iespējams, arī piedalos bataljona zemessargu apmācībās.
— Jums šī joma patīk?
— Citādi jau manis tur nebūtu! Darbs ir interesants, tajā katra diena ir citādāka, bet manī nav tās sajūsmas, idilles, kāda ir jaunajiem karavīriem, tikko sākot dienestu. Arī man tāda bija, bet pēc 18 gadu dienesta skatījums jau kļuvis citādāks. Piezemētāks.
— Aizvien taču esat Latvijas patriots?
— Noteikti! Tā tas bijis un būs vienmēr un visur! Latvietis tu esi sirdī. Un latvietis tu esi attieksmē pret šo valsti. Par vārdu “Latvija” ir jāstāv un jākrīt! Tāpēc jau dienu Latvijas armijā un esmu gatavs šo valsti sargāt, ja, nedod Dievs, tas būs vajadzīgs. Bruņotajos spēkos lielākoties dien savas zemes patrioti. Tie, kas šo darbu izvēlas algas dēļ, ātri vien atkrīt. Visās jomās ir jābūt sava darba patriotam, bet šajā vēl jo vairāk.
Par dienestu un likumiem
— Kā jūs vērtējat to, ka mūsu valstī ir profesionālais dienests?
— Profesionālā dienesta karavīru sagatavotība ir labāka, jo viņi mērķtiecīgi apgūst šo profesiju. Tomēr uzskatu, ka sava veida “obligātajam” dienestam vajadzētu būt, taču drīzāk gan kā brīvprātīgajam. Ja cilvēks izdomā: iešu apgūt karavīra pamatus, tad viņam būtu šāda iespēja. Tikai pēc tam sekotu izvēle — gribu atgriezties civilajā dzīvē vai gribu būt karavīrs. Arī jaunieši jāpārliecina, ka vajag zināt vismaz militārās jomas pamatus, jo mūsu tautai, kura ir tik maza, jāapzinās, ka var pienākt brīdis, kad visiem vajadzēs kļūt par karavīriem. Protams, ja esam tikai divi miljoni iedzīvotāju, vieni paši neesam diez kāds spēks, taču mēs esam NATO un lēnām, bet arī militārās jomas attīstībā augam.
— Kādas ir jūsu domas par bēgļu uzņemšanu Latvijā?
— Jebkuras valsts iedzīvotāji var nonākt bēgļu statusā, taču viens gan jāievēro: bēglim svešā zemē jāpieņem tās likumi, nevis jānosaka savējie un jāievieš sava ticība, paražas vai jādemonstrē savs spēks. Arī latvieši, emigrējot uz citām zemēm, visos laikos pieņēmuši tās valsts likumus, kurā dzīvojuši, un cerējuši, ka reiz varēs atgriezties mājās. Ja svešie mūsu zemē to ievēros, viss būs labi.
Tētis — kapteinis
— Kā jūs no rīdzinieka kļuvāt par aizkrauklieti?
— Īsti par rīdzinieku sevi nevaru saukt — esmu dzimis Latgalē, kādu laiku dzīvojām Slokā, tad Rīgā, tur esmu arī mācījies. Profesionālā dienesta karavīram jārēķinās ar to, ka, kāpjot pa karjeras kāpnēm, var nākties mainīt arī dzīvesvietu. Svētdienas tētim man negribējās būt, tāpēc ģimene kopā ar mani no Rīgas pārcēlās uz Aizkraukli. Te man ļoti patīk — laba infrastruktūra, bērnudārzs un skola tepat līdzās, visai pilsētai pusstundā var apiet apkārt. Izskatās, ka esam nogruntējušies uz dzīvi te.
— Un kā ar karjeru?
— Zinu, zinu teicienu: slikts tas karavīrs, kurš negrib būt ģenerālis! (Iesmejas — aut.) Neesmu karjerists, bet savu darbu un pienākumus veicu pēc labākās sirdsapziņas. Pārējo rādīs dzīve.
Mūzika kā dzīvesveids
— Teicāt, ka otra interešu joma jums ir mūzika. Esat bijis ar to saistīts?
— Kopš mazotnes dziedu koros — skolas laikā, tad vīru korī “Auseklis”, kamerkorī “Senais kalns”, kuros diriģents bija Eduards Grāvītis. Vēlāk seši cilvēki no šī kolektīva izveidojām ansambli “Lirum”, dziedājām renesanses un viduslaiku mūziku. Kopā muzicējām kādus piecus gadus, kad dienesta dēļ no Rīgas vajadzēja pārcelties uz Aizkraukli, šī saikne pārtrūka un grupa izjuka. Taču nu jau pāris mēnešus atkal dziedu — tagad jauktajā korī “Aizkraukle” un atkal pie Grāvīša.
— Jūsu sieva ir no militārajām vai muzikālajām aprindām?
— Drīzāk no muzikālajām, iepazināmies Dziesmu svētkos, kopā dziedājām “Senajā kalnā” un ansamblī “Lirum”. Mūzika mums abiem līdz šim bijusi kā dzīvesveids. Veids, kā atpūsties, kaut kur aizbraukt, redzēt un iemācīties ko jaunu. Ģimenei ar maziem bērniem to visu grūti apvienot, un laikā, kad bērni bija mazi, nevienā kolektīvā neiesaistījāmies. Tagad abi esam atsākuši dziedāt, arī sieva dzied korī “Aizkraukle”. Te, Aizkrauklē, mums ir labi draugi, kuriem varam atstāt bērnus, ja nu gadījumā kas. Omītes blakus mums nav, viena ir Rīgā, otra — Zilupē, tā ka galā jātiek pašiem.
“Mājās neesmu karavīrs”
— Jūs gribētu, lai arī dēls izvēlas militāro karjeru?
— Es par to tikai priecātos, bet necenšos viņu īpaši tajā virzīt. Neesmu no tiem tēviem, kurš neļauj bērnam spēlēties ar rotaļu pistoli, bet uzreiz gan jāstāsta, kas ar to jādara, un pirmais, kas strikti jānosaka: uz cilvēkiem tēmēt nedrīkst!
— Mājās jums nemēdz būt armijas disciplīna?
— Šad tad vajag arī to, jo visatļautība nedrīkst iet pāri malām. Bērnu audzināšanā esmu stingrais tētis — vismaz man tā šķiet. Bērniem jāsaprot un jāsadzird, ja vecāki ko saka.
— Karavīram ir jābūt dzelzs vecim visur?
— Darbā disciplīnai jābūt, armija ir armija. Te es esmu mājās, un te es vairs neesmu karavīrs. Vispirms mēs visi esam cilvēki, un tikai pēc tam karavīri, ugunsdzēsēji, ārsti vai kas cits. Nedrīkst salikt tā: “Vispirms — karavīrs, tad cilvēks”. Tad nekas labs nevar sanākt.
***
— Vai Lāčplēša diena jums ir svētki?
— Teorētiski jā, jo tie ir svētki karavīriem. Praktiski tā mums parasti ir saspringta darba diena, jo esam aizņemti — ir piemiņas pasākumi, parādes, salūti. Šogad ir piemiņas brīži un gājieni Pļaviņās, Aizkrauklē, Vallē, Jaunjelgavā un mums tajos jābūt, viss jāsaplāno un visur jāpaspēj.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Edgars Reinicāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1979. gada 23. septembris, Ludza.
IZGLĪTĪBA:
augstākā, absolvējis Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju.
NODARBOŠANĀS:
profesionāls karavīrs —
Zemessardzes 55. kājnieku bataljona apgādes nodaļas priekšnieks.
DIENESTA PAKĀPE:
kapteinis.
ĢIMENE:
sieva Mārīte, bērni Edvards (7) un Līna (5).
VAĻASPRIEKS:
dziedāšana, makšķerēšana.
