Noplūdis aukstiem sviedriem kā slapja ūdensžurka, Lupatiņš uztrūkstas no miega un lūkojas saules pielietajā istabā. Nenormāls murgs! Viņš pašķielē uz istabas stūri. Tur, kā vienmēr, stāv viņa mīkstais klubkrēsls. Bet nupat tajā vietā bija milzīgs ķirbis ar izgrebtu vidu. Viņš — mazs rūķītis, kuru Cecīlija iegrūda ķirbī, sacīdama: “Tagad tu tur dzīvosi!” Tā ir, ja katru dienu jāēd ķirbji visādos veidos. Visi žurnāli pilni ar receptēm, ko var pagatavot no ķirbjiem, esot ļoti veselīgi. Tos lielos pētniekus sasiet buntē un ieslēgt, barojot tikai ar ķirbjiem! Pirms pāris gadiem tika sludināts, cik kaitīgi ir tomāti. Kas tik no tiem neradās — vēzis un citas slimības. Tagad tomāti atkal vairs nav vēžaini. Nu ir uznācis ķirbju bums! Gan jau pienāks laiks, kad kāds pētnieks izdomās, cik tie kaitīgi.
Lupatiņš lēnām slienas kājās. Kāpēc tagad tie jāēd, Cecīlijas pagatavoti, visādos veidos katru dienu? Velns parāvis, tie šogad padevušies līdz riebumam! Kas var būt garšīgāks par kārtīgu žāvētu cūkas speķa šķēli ar rupjmaizi un sīpola ripu! Bet, redzi, cūciņām mēris piemetas. Kāpēc šitam velna ķirbim nevar piemesties ķirbju mēris?! Lupatiņš jau neko nesaka, var jau ēst, bet ar mēru!
Cecīlija kaut kur aizgājusi. Uz galda maize, ķirbju salāti… Uh! Iestūķējis ķirbjus ledusskapī, Lupatiņš nogriež desu, uztaisa kapiju un paēd brokastis. Tad pāri pagalmam aizsoļo pie Rūda. Viņi dzīvo “līvānietē”. Rūdis ar Rūdieni ēd brokastis. Uz galda ķirbju salāti un vēl kaut kas. Velns, arī te tas pats! No uzaicinājuma ieēst atsakās. Rūdis ātri pieceļas, pasaka Rūdienei paldies un abi ar Lupatiņu metas ārā. Tur no Lupatiņa blašķītes ierauj pa kārtīgai šļukai, dodas uz Līvijas veikaliņu, kur stūrī ir trīs galdiņi, var dabūt kapiju un kārtīgu ēdamo. Vitrīnā skaisti brūnas kotletes un cita ēdmaņa. “Nu, puiši, ko gribēsiet?” Rūdis saka, ka tās kotletes izskatās kārdinošas. “Jā,” Līvija apliecina, četras liekot šķīvī. “Tiešām kolosālas ķirbju kotletes, arī rasols no ķirbjiem, ar vistas gaļiņu, ļoti gards.” “Ko-o-o?!” iekliedzas Lupatiņš ar Rūdi reizē un metas no veikala laukā tādā ātrumā, ka gandrīz iesprūst durvīs. Nerunādami katrs soļo uz savu māju.
Iegājis istabā, Lupatiņš uzvelk čības. Ienāk Cecīlija un aizkaitinātā balsī pārmet: “Vecais, kur tu vazājies? Pusdienas dziest, bet ķirbju torte jāēd silta. Klāt dzersim tīru saldinātu ķirbju sulu, esot ļoti veselīga mūsu vecumā…”
Lupatiņa bēdas uzklausīja Ella
