Vakar saņēmu kārtējo lielo aploksni. Tā adresēta man ar norādēm “konfidenciāli” un “atbildes laiks ierobežots”. Saņemot šādas aploksnes, jūtos kā slavenā spiedze Mata Hari, kurai piegādāta slepena informācija, bet patiesībā jau tas ir kārtējais sūtījums no Grand Prix komitejas. Laikam jau esmu pārāk vieglprātīga sieviete, jo atsakos no iespējas pieteikties Grand Prix uzvarētāju finālatlasei un iespējas saņemt 45 tūkstošus eiro. Es vienkārši ignorēju aploksnē ievietoto Ziemassvētku katalogu, bet tur tādas preces! Piemēram, mani neinteresē kaklarota “Mīlas virpulis” ar vairāk nekā 70 Swarovski kristāliem. Kam man mīlas virpuli uz kakla, ja tas man Indriķa izskatā ir blakus? Man nevajag arī elektrisko kēksiņu pannu, kurā var izcept septiņus fantastiski gardus kēksiņus. Kur es tik daudz likšu, ja es saldumus neēdu, bet Indriķim žēl tik daudz dot. Kam man omītes pavārgrāmata, ja es sekoju līdzi modernajai virtuvei? Kāpēc gan vajag baltu galdautu ar salvetēm par 25 eiro, ja to tāpat kāds pamanīsies nosmērēt jau pirmajā svētku maltītē? Katalogs piedāvā arī kompaktdiskus ar populārām “Mikrofona” aptaujas dziesmām. Bet kāpēc man klausīties vecas dziesmas? Tās mani tikai saraudinās, man nevajag pagātni! Vienubrīd gribēju pasūtīt Indriķim katalogā piedāvāto grāmatu “Lielākie pasaules noslēpumi”. Bet kāpēc viņam neprecīza informācija jālasa, ja viņš jau sen pats teicis, ka lielākais pasaules noslēpums esmu es? Tagad domāju — vai nu man galvā putni, vai esmu kļuvusi skopa. Agrāk taču nevienu katalogu garām nelaidu. Visos kaut ko pasūtīju. ◆
