(1. turpinājums. Sākums “Staburaga” 30. oktobra numurā.)
Piektā diena
Dodamies pirmajos īstajos piedzīvojumos. Sākumā ar metro, kas pārbāzts līdz augšai. Tur jau pirmā kundzīte iedeva mums sava drauga telefona numuru — viņš ir Bufalo, netālu no Niagāras ūdenskrituma. Varētu palīdzēt mums. Izvēlamies maksāt tikai par braucienu, lai tiktu ārā no Ņujorkas un sāktu stopēt, taču pārliecināmies, ka tas te ir nereāli. Ejam kādu pusotru stundu, līdz benzīntankā satiekam kādu vīru, kurš mūs paved kādu gabaliņu, tad atkal ejam kājām… kādas sešas stundas. Mašīnas nestājas, benzīntanku nav. Atrodam lielveikalu, kur pie mums pienāk sieviete un pati piedāvā palīdzēt. Viņa mūs aizved līdz vietai, kur pat kājām nevaram pārvietoties, jo tas ir lielceļš. Pie veikala, kur mūs izlaiž, neviens tālāk par tuvējo ciemu nebrauc. Ir vakars, taču telti nekur celt nedrīkst, tikai īpašos parkos, kur tuvākais ir divu stundu brauciena attālumā…
Laikam izskatāmies ļoti izmisuši, jo kāda kundze piedāvājas mūs aizvest līdz vilciena stacijai, taču pajautā — vai nedarīsim viņai pāri. Izstāstām savu stāstu un arī to, ka esam pārtērējuši savu budžetu. Tante mūs piespiež paņemt 10 dolāru. Sajūta dīvaina, taču esam ļoti pateicīgi, jo tieši tik daudz mums vajag, lai pabrauktu divas pieturas uz priekšu.
Esam saklausījušies arī daudz briesmu stāstu un sapratuši, ka stopēšana te nav variants. Tāpēc izlemjam līdz Niagārai tikt cauri Ņujorkas štata administratīvajam centram Olbani. Domājām iet kājām un kādu gabaliņu pabraukt, ja kāds mūs paķertu līdzi, taču visi tie, kuri izdzird par mūsu plāniem, ir vairāk kā pārsteigti. Taču cilvēki ir atsaucīgi un izpalīdzīgi, ja vien neesi amerikānis, pastāsta, kur varam uzcelt telti (nelegāli, protams), iedod līdzi dzērienus un arī savus kontaktus.
Sestā diena
Turpinām iet kājām. Ja brauktu ar mašīnu, līdz Olbani četras stundas, līdz Niagārai vēl 6 — 7, bet kājām… ilgāk. Somā ir maize, siers un burkāni. Ūdeni pa ceļam iedod izpalīdzīgi cilvēki. Ejam gar Hudzonas upi. Gar to stiepjas mazi ciematiņi un amerikāniskas mājiņas kā multenē “King of the Hill”. Beidzot nonākam līdz gājēju ceļam, kas nav īpaši drošāks par lielceļa malu. Tas stiepjas augstu kalnos, un visur ir zīmes — neejiet viens, neejiet, ja ir bail no augstuma, indīgi augi! Taču skati ir debešķīgi. Esam pārguruši un laikam izskatījāmies briesmīgi, jo, ieejot pirmajā informācijas centrā, sieviete uzreiz iesaucās — nabadziņi!
Izrādās, līdz mūsu galamērķim būtu jāiet sešas dienas, tāpēc izvēlamies sievietes ieteikto — aiziet līdz nākamajai vilciena stacijai, kas ir aptuveni kādas sešas stundas, un tālāk braukt. Tas gan mums izmaksātu 50 eiro, taču nolemjam tā darīt. Tad pēkšņi viņa iespiež rokā 60 dolāru. Neņemam, kaulējamies, bet beigās laimīgi dodamies uz vilcienu. Viņas divi sargeņģeļi mums ir kabatā, bet viņai informācijas centrā ir mūsu karodziņš. Taču jau pirmajā benzīntankā satiekam kādu turku, kurš ir ar mieru mūs aizvest līdz stacijai, jo esam eiropieši. Lūk!
Nonākuši stacijā, izrēķinām, ka, taupot kājas un nervus, domājot, kur atkal nelegāli uzcelt telti, par 100 dolāriem varam pa taisno aizbraukt uz Niagāru. Brauciens ilgst septiņas stundas, un jau rīt redzēsim pašu ūdenskritumu. Un tad jau “šausim” uz siltāku vietu, citu štatu, citu kontinentu. Ļoti ceram, ka tiksim Kolumbijā noteiktajā laikā, kad beidzas ESTA. Un ceram, ka satiksim tikpat lieliskus cilvēkus arī turpmāk.
Septītā diena
Vilciens kavējas, tāpēc Niagārā ierodamies tikai pusnaktī. Labā lieta — ūdens un uzkodas par brīvu. Sliktā — nezinām, kur palikt. Pēc sarunas ar konduktoru, kurš uzskata, ka Obama un Putins jāliek vienā ringā un jāvēro, kas notiek, nevis jāiesaista pasaule, uzzinām, ka Niagāras ASV puse nav droša. Labāk pārlaist nakti stacijā nekā doties ārā. Te neviens nezina, kur ir Latvija un Baltijas valstis, vairāk dzirdējuši par Somiju.
No rīta parkā pabrokastojam kopā ar kaijām un vāverēm un esam klāt. Ūdenskritums tiešām burvīgs, izstaigājam visur, kur iespējams.
Šo dienu nolemjam pavadīt lētā motelī. Mūsu turpmākais plāns ir ceļot ātri un kārtīgi — kādas 4 — 5 dienas iet un vienu dienu atpūsties motelī, nomazgāt ceļa putekļus un aizsūtīt video internetkanālam. Un tā līdz Meksikai, bet, kāpēc “neaizšaut” arī uz Kanādu, ja jau esam tik tuvu. Šaubījāmies, vai mūs ielaidīs valstī, bet viss ir kārtībā. Esam Kanādā, apkārt ir daudz skaistāk, Kanādas puse pie ūdenskrituma ir nesalīdzināmi drošāka.
Astotā diena
Labi izgulējušies, sākam atpakaļceļu no Kanādas, Ontario, uz Niagāras ūdenskritumu ASV pusē, lai tiktu ārā no pilsētas un meklētu braucējus. Diena — super! Mūs piedāvā aizvest līdz Bufalo. Dīvaini, ka cilvēki paši brauc klāt un jautā, kur soļojam.
Izrādās, Ņujorka ir dārgākais štats, un Kanādā viss ūdens ir tīrs, bet ASV tīrs ūdens jāpameklē. Pa ceļam redzam arī aizdomīgus cilvēkus, bet mums līdz šim satiktie ir tikai superpozitīvi. Veikala stāvlaukumā, kur izkāpjam no vienas mašīnas, satiekam kādu vīru, kurš piedāvā aizvest līdz pašam lielākajam lielceļam, kur atradīsim lielās kravas mašīnas. Piekrītam. Izlaižot mūs no mašīnas, viņš iedod savu e-pastu, lai ziņojam, ka ar mums viss ir kārtībā, un arī virvi, jo, nakšņojot ārā, ēdiens jāieliek maisiņā un jāiekar kokā, lai lāči nelien teltī. Un milzīgs paldies par dāsno dāvanu — 200 dolāru mūsu ceļojumam. Ir atmaksājušies visi izdevumi līdz šim. Paldies, Maik!
Taču visi, arī Maiks, mūs brīdina nebraukt uz Meksiku.
Kārtējā stāvlaukumā satiekam Krisu, kurš brauc uz Pitsburgu un aizved mūs ar kravas mašīnu tik tālu, cik iespējams. Un piedāvā nolikt lielo mašīnu un atbraukt mums pakaļ ar vieglo, lai aizvestu līdz nākamajam lielceļam, kas ved uz Arizonu. Kļūst tumšs, bet viņa nav. Atrodam baznīcu, uz kuras zemes mums atļauj uzcelt telti, bet vēl pēc 40 minūtēm ierodas Kriss, kurš mūs visur esot izmeklējies. Nakti gan pārlaižam teltī un sarunājam tikties ar Krisu no rīta.
Līdz šim esam sastapuši laipnus un izpalīdzīgus cilvēkus, neesam manījuši nevienu noraidošu skatienu. Tagad mūsu ceļš ved uz tuksnešainajiem štatiem.
(Turpmāk vēl.)
