Trešdien pilskalnietim Aivaram Kalniņam apritēja 60 gadu. Ar humoru dāsni apveltītais kungs smej, ka izskatās vecāks, taču tie ir klaji meli. Dzīvots labi un no sirds, tādēļ jubilāra pūralādē ir daudz kuriozu gadījumu, kas liek pasmaidīt vēl šodien.
Pedagogu ielenkumā
Jubilārs ir vienīgais bērns ģimenē, tādēļ smej, ka ticis izlutināts. Audzis un mūžu nodzīvojis pedagogu ielenkumā. Skolotāja bija Aivara mamma un onkulis, arī meita izvēlējusies šo arodu. Likumsakarīgi, ka arī dzīvesbiedre Sandra ir pedagoģe. Neraugoties uz to, Aivars skolā kā teicamnieks neizcēlās. Saites ar matemātiku pārtrūka pēc kāda incidenta ar skolotāju. “Radās konflikts ar matemātikas skolotāju. Vienubrīd skolā biju dežurants, manos pienākumos ietilpa tāfeles tīrīšana. Kādā no dežurēšanas reizēm laikam lupatu kārtīgi neizskaloju, jo skolotāja vaicāja, kas dežurants. Kas, kas? Es, Kalniņš, dežurants! Izsauca mani pie tāfeles sazīmēt, pierādīt teorēmu. Skolotāja nevarēja saskatīt līnijas un aizrādīja man, ka neesmu kārtīgi veicis savus dežuranta pienākumus. Atbildēju, ka mums nav krāsu krītiņu, lai atšķirtu līnijas. Izskanēja skolotājas pavēle: “Ārā no klases, Kalniņ!” Ar to arī beidzās mana teorēmas pierādīšana,” smej jubilārs.
Pēc Neretas vidusskolas beigšanas Aivars iespītējās, ka vēloties dienēt padomju armijā. Ieguvis autovadītāja apliecību, apņēmīgais jaunietis tā arī izdarīja. Augstā asinsspiediena dēļ šaut pilskalnieti nelaida, viņš tika tā saucamajā “stroibatā”, kur maksāja algu. Pēc diviem nostrādātiem gadiem šofera godā Maskavā Aivars mājās atgriezās ar iekrātiem 1700 rubļiem. Dzimtajā Neretas pusē turpināja “iemīto taciņu” un strādāja par autovadītāju.
Uz Igauniju ar svešu pasi
Jubilāra jaunības gadu lielākā kaislība bija motosports. Ar vietējiem zeļļiem Aivars apvienojās komandā, un braucēji kļuva par labākajiem rajonā. Jubilārs piedalījās sacensībās un bieži finišu sasniedza pirmais. Sasniegumu kausā ir Latvijas čempiona tituls 125 kubikcentimetru klasē Ziemeļu zonā, savukārt Jaunjelgavas trasē izcīnīts Stučkas rajona čempiona tituls. Braukšanai gals pienāca līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Tagad motosports kļuvis par dārgu vaļasprieku, taču, ja būtu līdzekļi, Aivars veidotu konkurenci kādā veterānu grupā.
Neaizmirstamas izvērtušās kādas motokrosa sacensības Lietuvā, kuras atceroties jubilārs nevar nesmaidīt. “Aizbraucām uz kaimiņvalsti, un izrādījās, ka vietējam braucējam ir tāds pats starta numurs kā man. Ko nu, vajadzēja pārkrāsot. Kamēr es krāsoju, pārējie devās trasē. Kad pabeidzu, viņiem pievienojos. Izrādījās, ļoti labi esmu iebraucis. Pārējie sportisti bija veikuši vienu apli, bet es iebraucu viņiem priekšā un turpināju kā “pirmais”. Biju dusmīgs, tomēr nolēmu pabeigt braucienu sporta pēc. Pēc sacensībām devos uz ēdnīcu, negaidot apbalvošanu. Pēc laika atbrauc mani komandas biedri un saka, ka man “jāuzstājas” — esmu izcīnījis pirmo vietu! Viss, kā pienākas, kauss un diploms. Izrādās, tiesneši nebija piefiksējuši, ka vienu apli tā arī nenobraucu. Kā braucu pirmais — tātad pirmais.”
Pavisam bez motocikla rūkoņas pilskalnietis iztikt nevar, tagad viņš seko līdzi sacensībām un cenšas tās apmeklēt arī klātienē. Jau brīvās Latvijas laikā sieva pilskalnietim piedāvāja braukt uz Igauniju, kur norisinājās pasaules čempionāts motocikliem ar blakusvāģiem. Tolaik tautietis Kristers Serģis bija vadošais braucējs. Aivars aizbrauca pie drauga uz Neretu, arī biedrs mudināja doties uz sacensībām. Lai nokļūtu pasākuma norises vietā, vajadzēja šķērsot Latvijas—Igaunijas robežu, taču Aivaram vēl bija padomju laika pase, ar kuru tālu tikt nevarēja. Ilgi domāts netika, personu apliecinošo dokumentu aizņēmās no cita drauga. Tas gan bija četrus gadus vecāks par jubilāru un lepojās ar kuplām ūsām, tomēr draugi nosprieda, ka derēs. Atgriezies mājās, viņš konstatēja, ka sievas nav. Mobilo telefonu tolaik vēl nebija. Lai uz Igauniju nebūtu jābrauc tumsā, vajadzēja pasteigties, tādēļ Aivars sievai atstāja zīmīti: “Čau, sieva! Aizlaidām uz motokrosu Igaunijā.” Vīri aizbrauca veiksmīgi, uz robežas Aivars parādīja pasi, datus reģistrēja, taču uz dokumenta ‘‘īpašnieku’’ neviens pat nepaskatījās. Otrā dienā jubilārs vēroja sacensības un pamanīja savai sievai līdzīgu sievieti. Arī viņas draudzene līdzīga tai, kāda ir sievai. Izrādās, ka līdzība simtprocentīga un dāmas bija sekojušas vīriešu piemēram. Tomēr kuriozi turpinājās. Iepriekšējā vakarā bariņš igauņu laikam bija sadzērušies alu, jo snauduļoja turpat trasē. Pamodušies izdzirdēja, ka Aivars runā latviski, un uzrunāja viņu lauzītā krievu mēlē: “Kto vikral? Naši vikraļi? (Tulk. no krievu val. — Kas izzaga? Mūsējie izzaga? Ar domu, kas uzvarēja.) Tikko bija beidzies pirmais brauciens, kurā uzvaru izcīnīja Kristers Serģis, un jubilārs kaimiņzemes pārstāvjiem atbildēja: “Ņet, vaši ne vikraļi, vaši trassu rovņajut.” (Tulk. no krievu val. — Nē, jūsējie neizzaga (neuzvarēja), jūsējie trasi līdzina.) Igauņi kļuva dusmīgi un devās atpakaļ pie miera.
Paļaujas gēnu labvēlībai
Tā kā šogad lielā diena iegadījusies nedēļas vidū, tas ieviesis izmaiņas svinību plānā. Dzimšanas dienas svinības notiks šodien. Lai atvieglotu darbu sievai, noīrēts viesu nams. 30 viesiem jārēķinās ar dubultsvinībām, jo pie reizes atzīmēmēs arī dēla Sandra septīto dzimšanas dienu, kas vairs nav aiz kalniem. Skaitlis 60 Aivaru nebiedē. Viņš paļaujas, ka gēni darīs savu — tēvs, kurš dzimis 1927. gadā, un māte joprojām ir līdzās. Gadskaitlis ir viena lieta, taču jāatzīst, ka kungs izskatās jaunāks par saviem gadiem, un tā tas bijis arī agrāk. “Padomju laikā ar draugu aizbraucām iepirkties uz Lietuvu. Tur varēja dabūt visu, ne tā kā pie mums. Man tolaik bija 30 gadu. Gribējām pirkt alkoholisko dzērienu, veikalā pārdevēja vaicāja, cik man gadu, lai es uzrādot personu apliecinošu dokumentu. Mans draugs bija 10 gadu jaunāks, taču atbildēju, lai dod viņam, viņš vecāks,” smej Aivars. ◆
