Skrīveros izveidojusies konfliktsituācija starp pašvaldības uzņēmumu “Skrīveru saimnieks” un Aizkraukles luterāņu baznīcas draudzi: pašvaldības pārstāvji pārmet, ka draudze, rokot dīķi, pārrāvusi kanalizācijas cauruli, pa kuru uz attīrīšanas ietaisēm plūda divu Zemkopības institūta māju notekūdeņi, tādēļ pieprasa to salabot, savukārt draudzes pārstāvis teic, ka savulaik vēsturiski izveidotais dīķis ir tikai iztīrīts, kanalizācijas trase zemesgrāmatā kā apgrūtinājums nav reģistrēta, līdz ar to nebija zināma tās atrašanās vieta.
Iesniedz paskaidrojumu
SIA “Skrīveru saimnieks” valdes loceklis Aigars Sprudzāns “Staburagam” stāsta, ka kopš rakšanas darbu veikšanas ir pagājuši apmēram divi mēneši, un pārrautās kanalizācijas caurules dēļ notekūdeņi plūst baznīcas dīķī. Draudzes pārstāvis pats esot informējis par radušos situāciju. Viens caurules gals esot redzams, bet otrs vēl jāatrod. “Skrīveru saimnieks” pieprasījis kanalizācijas trasi atjaunot, bet draudze to nedarot, tādēļ nācies iesaistīt Kokneses apvienoto pašvaldību būvvaldi. “Draudzei rakšanas darbi bija jāsaskaņo ar būvvaldi, kas dotu rīkojumu tos saskaņot ar iespējamo komunikāciju īpašniekiem,” saka Aigars Sprudzāns.
Būvvaldes pārstāve Silvija Spriņģe apliecināja, ka ir saņemts “Skrīveru saimnieka” iesniegums, kā arī notikusi pārbaude uz vietas. Tajā konstatēts, ka veikti rakšanas darbi, taču nav iespējams noteikt inženiertīklu atrašanās vietu, jo savulaik nav veikta uzmērīšana. “Par kārtību zemesgabalā atbild tā īpašnieks, un saskaņā ar Būvniecības likumu īpašniekam darbi bija jāsaskaņo ar būvvaldi,” saka Silvija Spriņģe. “Pēc mūsu pieprasījuma īpašnieks būvvaldē ir iesniedzis paskaidrojuma rakstu par vienkāršoto atjaunošanu. Būvvaldes locekļi to vēl izvērtēs, un būvvaldes lēmums tiks nosūtīts īpašniekam.”
“Trase nefunkcionēja”
“Kāpēc baznīcai ir jārok dīķis?” lūgts komentēt situāciju, teic luterāņu draudzes pārstāvis Jānis Lapiņš. Un pats arī atbild: “Lai būtu skaisti, lai cilvēki varētu baudīt dabu, atpūsties.” Viņš skaidro, ka dīķis no jauna nav rakts, tas pie baznīcas ir bijis jau sen kā mācītājmuižas apkārtnes sastāvdaļa. “Mēs dīķi iztīrījām no dūņām, tās ir saliktas dīķa malā. Kad strādājām ar traktoru, parādījās caurules, aizaugušas, pilnas ar dūņām. Kā dīķī var būt caurules? Varu pierādīt, ka trase nefunkcionēja. Par to liecina arī tas, ka vasarā karstā laikā apkārtnē bija kanalizācijas smaka. Ja trase būtu kārtībā, kanalizācijas smakas nebūtu. “Skrīveru saimnieks” nevēlējās šo problēmu risināt kopīgi, bet nolēma rakstīt sūdzību būvvaldei, esmu tajā iesniedzis paskaidrojuma rakstu. Mūs apvaino, ka esam sabojājuši trasi, bet mana sirdsapziņa ir tīra. Mēs nezinājām, ka tur ir kanalizācijas trase, jo kā apgrūtinājums zemesgrāmatā tā nav reģistrēta. Baznīcas īpašumā ir 44 hektāri zemes, mēs to cenšamies sakopt. Par draudzes saziedotajiem līdzekļiem esam nolīdzinājuši arī kādreizējās daudzdzīvokļu mājas jaunbūves drupas, sakopām apkārtni, lai cilvēkiem būtu patīkami apmeklēt baznīcu un parku.”
“Tas, ka trase nav reģistrēta zemesgrāmatā kā apgrūtinājums, nedod tiesības to sabojāt,” teic Aigars Sprudzāns. “Agrāk nebiju ievērojis, ka tur būtu bijis kāds dīķis. Ja vasarā bija jūtama kanalizācijas smaka, par to vajadzēja ziņot mums, pašvaldībai, mēs veiktu apskati, censtos novērst problēmas, ja tādas būtu.”
Dokumentu nav
Kā dīķī var būt kanalizācijas caurules, ja tas ir tikai iztīrīts no dūņām? Aigars Sprudzāns pieļauj, ka tas ir paplašināts. Viņš ir pārliecināts, ka savulaik trase tika izbūvēta atbilstoši prasībām. Kanalizācijas trases tapšanas gadu gan viņš precīzi nevar nosaukt, iespējams, tā ir būvēta pirms kādiem trīsdesmit gadiem.
Savukārt Skrīveru novada domes priekšsēdētājs Andris Zālītis ir pārliecināts, ka dīķis tur nekad nav bijis, jo tas neesot rakstīts nevienā tagadējo laiku “papīrā”. Pēc viņa domām, tur bijusi zema vieta, kur krājas ūdens. Savukārt mācītājmuižas laiki esot pārāk seni, lai pašvaldībai būtu kas zināms par dīķi. Pašvaldībai nav arī dokumentu par trases esamību. “Nezinu teikt, kad caurules ir liktas,” teic pašvaldības vadītājs. Viņš arī piebilst, ka sakopt savu īpašumu ir jebkura īpašnieka pienākums, bet, pirms veikt rakšanas darbus, jāsaņem atļauja, jāievēro normatīvo aktu prasības. “Iznāk, ka draudzei esam radījuši nepatikšanas, par to paziņojot būvvaldei. Ceru, ka “Skrīveru saimniekam” un draudzes pārstāvim Jānim Lapiņam izdosies panākt vienošanos,” saka Andris Zālītis.
Tā kā trases “papīru” nav, ko gan dotu saskaņošana ar būvvaldi, vai tas pasargātu no trases pārraušanas? “Mēs precīzi nezinām, kur trase ir, bet aptuveni tas tomēr ir zināms,” teic Aigars Sprudzāns.
Kāpēc draudze nelūdza saskaņojumu būvvaldei? Jānis Lapiņš teic, ka agrāk nevajadzēja saskaņojumu dīķa tīrīšanai, par likuma grozījumiem viņš neesot zinājis. Savukārt Silvija Spriņģe informē, ka likuma grozījumi stājās spēkā pagājušajā gadā. Savukārt Andris Zālītis pauž viedokli, ka draudzes pārstāvis Jānis Lapiņš, būdams jurists, arī runā kā jurists, cenšoties izvairīties no atbildības.
Jānis Lapiņš gan uzskata — ja jau “Skrīveru saimnieks” izvēlējies šo problēmu risināt tiesiskā ceļā, arī viņš ir gatavs to darīt.
Problēmas jārisina kā partneru cienīgs darbs
Savs viedoklis ir arī draudzes loceklei Regīnai Inārai Grīnblatei, kura dzīvo Institūta ciemā: “Draudze cenšas sakopt zemi parka malā, tā ir rekultivējusi daļēji nojauktās dzīvojamās mājas nesakopto vietu. Šī teritorija gadu desmitiem ir bijusi sabiedrībai bīstama un neestētiska, par ko vainot zemes īpašnieku nav ne morāli, ne tiesiski. Kā visur, tā arī te, pie pamestiem graustiem, degradējas arī tuvākā apkārtne, šajā gadījumā platība ar dīķīti starp būvi un mācītājmājas saimniecības ēku un ceļu, kuru apsaimnieko pašvaldība. Šoruden zemes īpašnieks veica teritorijas rekultivācijas darbus, pašvaldība savukārt ierīkoja jaunu ceļa caurteku. Bet, lai sakoptu visu degradēto vietu un nostiprinātu caurtekas galus ar akmeņiem, sevišķi to, kas nāk no dīķa, dīķa vieta un tā malas bija jāsakopj, vispirms jāiztīra no nevietā ieaugušā apauguma un drazas.
Ir paveikts patiesi liels darbs, strādāja draudzes locekļi, arī Jānis Lapiņš. Ja darbu rezultātā arī ir radušās kādas problēmas, es domāju, ka tās nav jātaisa par karojošu pušu problēmām, bet jārisina kā partneru cienīgs darbs sabiedrībai piekļūstamas vietas sakopšanā, kuru esam izmantojuši, bet neesam kopuši.
Man visā nepatīk tieši šāds aspekts: nesaprotu, kādēļ mums, sabiedrībai, ir tik liela tieksme kāpt pāri vai dzīvot līdzās drazai, par to runāt, pārmest, bet nesakopt. Toties, tikko kaut kas tiek darīts, un, nedod Dievs, tā rezultātā gadās kāda ķibele, tā meklēt, kur piekasīties, nevis to kopā atrisināt. Ir teiciens — “kas nedara, tas nekļūdās”, bet vai nekļūdās arī tas, kas nedara to, ko viņš spētu padarīt? Katrs, kas mēs dzīvojam šajā pasaulē, atstājam savu “pēdu” — savu ietekmi. Labu vai sliktu, bet atstājam. Vai nu veicam labu darbu, vai nedarot kaitējam kopējam labumam. Strauji attālināmies no jēdziena “kalpot”, bieži uzskatot to pat par pazemojošu. Bet ar to jau mēs spējam palīdzēt tieši paši sev — paplašināt apvārsni sev un saviem bērniem!” ◆
