“Cilvēks nepiedzimst kā balta laba, bet ar noteiktu “starta komplektu”, ko veido ģenētiski mantotas spējas, dotumi un citi faktori,” psiholoģe Aiga Jankevica velk pavedienu, kur un kāpēc sākas nepieciešamība pēc interešu izglītības. Mūsdienu piedāvājums, īpaši lielajās pilsētās, ir gana plašs — mazie jau no agra vecuma var iesaistīties dažādās deju, mūzikas, mākslas un sporta nodarbībās. Kā izvēlēties īsto un nepārspīlēt?
Neīstenoto vēlmju pavadā
“Ideālā variantā tiem vajadzētu būt vecākiem, kuri pamana bērna dotumus un palēnām tos attīsta. Tomēr bieži vien tā nav. Iemesli var būt gan vecāku neizpratne par bērnu vecumposmu attīstības īpatnībām un prasmēm, kas noteiktajā posmā būtu jāprot, gan vecāku aizņemtība, kad tīri fiziski nav iespējams savu skatienu koncentrēt uz atvasīti, lai ieraudzītu to milzīgo potenciālu, kas katrā bērnā ielikts,” psiholoģe min pirmkārt vecāku lomu interešu izglītības izvēlē.
Viņa piebilst, ka šajā ziņā mammas un tēti mēdz krist arī citos grāvjos. Piemēram, redzot savu mazulīti kā superģēniju, kuram jāsasniedz izcilība visos iespējamos interešu izglītības virzienos. Vai, ejot stereotipu pavadā, uzskatot, ka tas nav zēns, kurš nespēlē futbolu, vai meitene, ja nedejo baletu. Tomēr viens no izplatītākajiem klupšanas akmeņiem ir izvēlēties bērnam nodarbības, kas dažādu iemeslu dēļ bērnībā nav tikušas pašiem vecākiem, kaut viņiem tik ļoti gribējies.
“Būtu ļoti jāizvērtē, vai tiešām bērnam noteiktais pulciņš ir vispiemērotākais, ja tam pamatā ir savtīga emocionāla atsauce paša dvēselē. Tas var notikt arī neapzināti,” norāda Aiga, vēlreiz akcentējot, ka interešu izglītības izvēle sakņojas vecāku izpratnē, ģimenes vērtībās, kā arī vidē, kur bērns aug un attīstās.
Dejas vai sports?
Laiks, kad sākt interešu izglītību, ir pirmsskolas vecums. Jāskatās vien, no cik gadiem savā pulkā uzņem konkrētais kolektīvs — turpina psiholoģe. “Piemēram, tautas vai cita veida dejas ieteicams sākt trīs četru gadu vecumā. Deja ļoti labi der bērna attīstībai, jo tajā ir mūzika — melodija, ritms. Zinātniski pierādīts, ka tas attīsta matemātisko domāšanu. Arī ritma izjūtu, uzmanību, spēju orientēties telpā, ķermeņa fizisko rūdījumu. Tāpat dejās ir ļoti harmoniska pretējo dzimumu mijiedarbība — satvērieni, pieskārieni, acu kontakts. Draudzēšanās, pucēšanās un daudz citas pieredzes, kas svarīgas bērna vispusīgā attīstībā,” ieguvumus min A. Jankevica. Risks, protams, kā ikvienā interešu izglītības virzienā, ir vecāku motivācija un slodžu sadalījums. Ja četrgadniekam mēģinājumi ir piecreiz nedēļā pa divām stundām, tas jau ir daudz par daudz — norāda psiholoģe.
Tāpat liela nozīme ir, vai bērns nodarbības apmeklē ar prieku un izbauda procesu, nevis tiek dzīts uz rezultātu, kas īpaši raksturīgs sportam, diemžēl arī mūzikai. “Sportā jau pašā pamatā ielikta sacensība un vēlme par katru cenu uzvarēt. Intensīvie treniņi, sacensību spriedze, arī uzturs — bieži vien ilgtermiņā tas ir veselību graujoši,” vērš uzmanību Aiga, mudinot vecākus savām atvasītēm gudri izvēlēties sportiskās aktivitātes. Piemēram, ašiem un kustīgiem piecgadīgiem puikām, iespējams, futbols arī būtu vispiemērotākais, kur “legāli novirzīt enerģiju”. Bet varbūt tomēr labāk austrumu cīņas, kas ne tik daudz akcentē rezultātu, bet sava ķermeņa pārvaldīšanu un pašdisciplīnu? “Sportā lielākoties treneri ir vīrieši, un mūsu zēniem ļoti vajag vīrieti kā atdarināšanas vērtu piemēru, jo izglītībā, īpaši pirmsskolā, dominē sievietes. Ja puišiem ikdienā nav vīrieša pieredzes, kad iespējams izprast, ka augu kā vīrietis un varu rīkoties vīrišķīgi, tas noteikti ir ieguvums,” atzīst psiholoģe, piebilstot, ka sportam piemīt audzinoša funkcija ētikas jomā — nesist vājākajam un nespert nokritušajam.
Mākslas, mūzikas un sporta skolā
Vēl viens svarīgs princips interešu izglītībā ir visu nelikt pār vienu kārti, lai, dažādu iemeslu dēļ mainoties apstākļiem, bērns nenonāktu kā pie sasistas siles. Tāpēc īpaši pirmsskolas un sākumskolas posmā noteikti būtu jāatbalsta bērna dažādās intereses, veicinot arī to noturību, pārliecināta Aiga.
“Emocionāli daudz veselīgāki un radošāki ir tie, kas izmēģinājuši vairākas lietas, nevis no četru gadu vecuma koncentrējušies vienai šaurai nišai. Labi, ja tajā ir talants, ko apliecina arī skolotāji. Tomēr es ieteiktu vēl kādu pulciņu,” teic A.Jankevica.
Šī dilemma vairāk attiecas un mākslas, mūzikas un sporta skolu izvēli. Visticamāk, bērnam laika un enerģijas pietiks tikai vienai šai pēc būtības profesionālās ievirzes izglītības programmai. “Šajās skolās līdzīgi kā vispārizglītojošajās arī ir savi sasniedzamie rezultāti, pārbaudes darbi, ieskaites un eksāmeni, un vajadzīgs laiks, lai tam pienācīgi sagatavotos. Tāpēc būtu nopietni jāpārdomā, vai bērns to spēs un būs iespēja arī citām interesēm. Tāpat jārēķinās, ka, pieaugot izglītības prasībām, var pienākt lūzuma punkti, kad bērns vairs negrib turpināt iesākto. Šādos brīžos, īpaši, ja līdz diploma saņemšanai atlicis nieka pusgads, gudri būtu iedrošināt atvasi saņemties un atgādināt, kāds prieks un gandarījums bija, kad izdevās iemācīties skaņdarbu vai gūt panākumus konkursā. Taču, ja skola ir tikai sākumā un viss nāk ar piespiešanu, smagu darbu un asarām, vajadzētu nopietni padomāt, vai ir vērts,” norāda psiholoģe. Īpaši, ja parādījušies psihoemocionālie un fizioloģiskie, piemēram, miega un ēšanas traucējumi.
Vest ārā no četrām sienām
Saliekot svara kausos vispārējo un interešu izglītību, tiem tomēr jānosveras par labu vispārējai izglītībai, pārliecināti speciālisti. “Neilgtspējīgi rīkojas vecāki, kuri saka: “Štrunts par skolu, ka tikai tiek uz futbola treniņu vai mūzikas skolu, jo rīt svarīgs pasākums!” Talantīgie bērni gan šādi bieži vien dzīvo, divas nedēļas neejot uz skolu, bet tā vietā gatavojoties konkursam. Taču jāsaprot, ka tas vienmēr notiek uz kaut kā rēķina. Var izrādīties, ka bērns jau dzīvo uz savām iekšējām rezervēm un vairs nav runa par procesa baudīšanu un pilnvērtīgu attīstību,” ar vēsu prātu izvērtēt bērna iespējas mudina A. Jankevica.
Viņa min, ka adekvāta slodze būtu tā, ka bērnam, īpaši sākumskolas posmā, pēc skolas un pulciņiem atliktu laika arī spēlēm un rotaļām, kas atraisa prieku un bezrūpību. Ja tas neizdodas, no interešu izglītības varētu atteikties, apzinoties, ka šo funkciju pilda arī ikviena izziešana ārpus mājas. “Iespējas ir ļoti dažādas. Brīvdienās visa ģimene var doties uz parku skatīties, kādā krāsā krīt lapas, savākt tās un veidot herbāriju. Vai pasēdēt kafejnīcā, aprunājoties un pie reizes mācoties galda kultūru. Nevajadzētu novērtēt par zemu klases ekskursijas un skolas organizētos kultūras pasākumu apmeklējumus. Arī tā ir redzesloka paplašināšana un emocionālu iespaidu gūšana, kas labi iegulst pieredzē un līdz ar to bagātina cilvēku,” atrast pareizos akcentus novēl A. Jankevica.
Sauca arī draugi un skrituļslidas
Ilze, pirmsskolas skolotāja, divu bērnu mamma
◆ Neesmu no tiem vecākiem, kas cenšas savus bērnus sūtīt pēc iespējas vairākos pulciņos un ārpusskolas nodarbībās. Vecākā meita pati vienmēr zinājusi, ko ir gribējusi, un varējusi arī noteikt robežu, cik viņa spēj darīt ārpus mācībām un reizē arī ļoti labi mācīties. Saprotot, ka patlaban 9. klasē lielāko dienas daļu paņem skolas nodarbības, neiebildu, ka meita pulciņos vairs neiesaistās. Viņa sevi ir izmēģinājusi gan mākslā, gan mūzikā, pat motopulciņa nodarbībās.
Arī jaunākajam dēlam īpaši neko neuzspiedu, jo uzreiz bija saprotams, ka viņam tas tuvākais ir sports. Pirmajos četros skolas gados tika izmēģināts florbols, volejbols un velopulciņš. Kad pirms diviem gadiem desmit gadu vecumā dēls gribēja paspēt gan uz florbolu, gan volejbolu, gan baseinu, sapratām, ka mācībām pēcpusdienā vairs neatliek laika un arī slodze radīja lielu nogurumu. Zēns izšķīrās par labu volejbolam. Tagad ir gan labas sekmes mācībās, gan panākumi šajā sporta veidā.
Tā kā strādāju bērnudārzā, kur arī tiek piedāvāti daudzi pulciņi, redzu, ka pēc laika daudzi mazie tomēr neiztur šo slodzi, pat cenšas izvairīties no jebkuras aktivitātes, kas ir ārpus grupas robežām. Līdzīgi notiek arī skolas vecuma bērniem. Tāpēc ir jāieklausās bērnā un jāsadzird, cik daudz viņš spēj turēt un nest. Un tikai tad — uz priekšu! Nedrīkst bērnu piespiest apmeklēt to vai citu pulciņu, jo atvasei nav jāīsteno vecāku nepiepildītie sapņi.
Turklāt bērna dzīve nesastāv tikai no skolas un pulciņiem. Tur, ārā, taču sauc arī draugi, futbols, velosipēds, skrituļslidas. Dzīve nav tikai steiga, bet jāatlicina arī laiks, lai ieraudzītu varavīksni!
