Vecais Antiņš aizbrauca uz novada pilsētiņu pie jaunības brūtes Žubītes. Brūtes sirmo galvu rotāja astoņdesmit gadu. Antiņam arī. Žubītei piederēja neliela privātmāja ielas malā.
Namamāte pielēja sīku glāzīti ar bezkrāsainu šķidrumu Antiņa sirds kustināšanai un uzsūtīja ciemiņu uz mājas jumta aizlāpīt caurumu.
Antiņš drebelīgi rāpoja pa jumtu uz augšu. Vienā brīdī āmurs Antiņam izkrita no rokas. Āmurs grabēdams pārvēlās pār jumta malu un uzkrita uz hūtes, kas pārvietojās pa ietvi un no atsitiena uzlēca uz ielas braucamās daļas. Āmurs tur palika ar aso galu uz augšu.
Sarkans autiņš skrējienā uzdrāzās āmuram un pārdūra riepu. Nokaucās bremzes. Negaidījis pēkšņo apstāšanos, sarkanā auto aizmugurē ietriecās melns autiņš un sagrieza sarkano šķērsām ielai. Stūrētāji no abām mašīnām izlēca ārā un kliedza tik skaļi kā hokeja mača tribīnēs. Un tad abi sāka kauties.
Pilsētiņas nomalē ceļu policijas ekipāžas rīkojumam neklausīja balts autiņš. Tas bēga, un policija dzinās pakaļ. Baltais autiņš bēgšanas trakumā ietriecās melnajam aizmugurē un uzdzina to uz ietves.
Antiņš tikmēr bija nokāpis no jumta zemē un nu iznāca uz ielas sameklēt āmuru.
Gājējs ar punu galvā jau bija gabalā. Policisti bēgli saņēma ciet un pie reizes izšķīra kaušļus.
Antiņš ar spēku izrāva āmuru no sarkanā autiņa riteņa un iegāja mājā. Viņš Žubītei teica: “Mīļā sirds, jumta remontam nolīgsti firmu. Es braukšu mājās. Pilsētiņas ņudzeklis mani dara nervozu. Es tomēr esmu laucinieks.”
Guntis Gailītis
