Domāju, katra latvieša pienākums ir kaut reizi rudenī aiziet sēnēs. Indriķis gan skrien pārdienās, bet es uzskatu, ka pietiek vienu reizi, jo savai sēnei jau garām nepaiesi. Ja jūs zinātu, cik daudz baraviku redzēju, bet visas jau bija degustējuši tārpiņi. Kad bija pagājušas divas stundas, man grozā bija tikai divas gailenes, bet Indriķim tas bija gandrīz pilns ar bekām, cūcenēm un alksnenēm. Tad es nodomāju: neiešu jau kaunā krist — ņēmu visas baravikas pēc kārtas. Vai nav vienalga, kur tās izmet — mežā vai mājās. Galvenais, ļoti skaisti noformēju groza virspusi. Taču man nu gan neveicas. Kad no veikala nesu Indriķim trīs pudeles alus, satiku vai desmit paziņu, kuras ar smīnu noskatījās, un daža pat pajautāja, vai tad es arī uz aliņiem pārgājusi? Bet tagad satiku tikai vienu kaimiņieni, kura uzdeva muļķīgu jautājumu: “Kur tu tās sēnes ņēmi?” It kā es pati tās nevarētu salasīt. Viss, neiešu vairs sēnēs, labāk ēdīšu Indriķa sagatavotās. ◆
