Kā atšķirt jaunu cilvēku no veca? Jaunais skatās uz priekšu, interesējas par apkārt notiekošo, vecais vairāk dzīvo atmiņās. Vērtējot pēc šī kritērija, koknesiete Aina Blūzmane absolūti neiederas rubrikai “1. oktobris — Starptautiskā veco ļaužu diena”. Tāpēc par pamatkritēriju ņēmu faktu, kas nu vairs nav noslēpjams — teju jau pagājis mēnesis no dzimšanas dienas, bet vēl arvien kāds pajautā: “Vai tu zināji, ka viņai jau 90?”
Ainas kundzes svarīgā notikuma atzīmēšana gandrīz vai izvērsusies kā slavenai kinozvaigznei — tik daudz cilvēku, kas viņu vēlas sveikt zīmīgā gadskaitļa dēļ, ka ne saskaitīt.
Daudz sveicēju
Tieši dzimšanas dienā, 9. septembrī, mājīgajā Ģimenes atbalsta dienas centra zālē jubilāri sveica Kokneses novada domes priekšsēdētāja vietnieks Māris Reinbergs, sociālā dienesta kolektīvs, novada politiski represēto nodaļas biedri, senioru klubiņa “Pīlādzītis” pārstāvji, tuvinieki un draugi. Ar muzikāliem priekšnesumiem jubilāri priecēja kapela ”Aizezeres muzikanti”. Pēc tam bija svinības radu lokā, bet aizvadītajās brīvdienās viņu dievnamā sveica evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze.
Jūs domājat, jubilāre ir nogurusi no svētku maratona? Nē! Pēc tikšanās ar sen neredzētiem draugiem un radiem viņa saka: “Šķiet, ka man ir sākusies otrā jaunība! Tik labi es jūtos!”
Gaida mazmazbērnus
Pirms pāris gadiem “Staburagā” bija publicēts Ainas Blūzmanes atmiņu stāsts par izsūtījuma gadiem Sibīrijā. Tur dus viņas bērnības un jaunības gadi. Pārdzīvotais nav sirdi nocietinājis, bet gan sējis ticības spēku labajam un atziņu: lai vai kā, bet brīvā Latvijā!
Nu jau vairāk nekā 60 gadu viņas dzīve saistīta ar Koknesi. Ilgajos gados sakuplojis dzimtaskoks — ir divas meitas, četri mazdēli, viens mazmazdēls un viena mazmazmeita. Bet Ainas kundze atkal cerīgi skatās nākotnē un ar nepacietību gaida vēl kādu mazmazbērniņu.
***
Gleznu izstādēs, aplūkojot portretu, var iegūt dažādu informāciju par attēloto cilvēku — viņa izskatu, raksturu, iekšējo pasauli, noskaņojumu, sociālo piederību. Bet portretu jau var uzburt arī ar vārdiem, un vispatiesākais tas iznāk tad, ja to dara tuvākie cilvēki. Man to palīdzēja izdarīt meita Dzidra, kuras ģimene ar mammu dzīvo zem viena jumta.
Ceļo gan klātienē, gan neklātienē
Ainas kundzes prāts un atmiņa ir tāda, ka to var apskaust ne viens vien gados jaunāks laikabiedrs. “Es pat visu neatceros tik labi kā mamma,” smej Dzidra. Jubilāre uzskata, ka atmiņas un prāta asināšanai vislabākais treniņš ir krustvārdu mīklu risināšana.
Savukārt vakaros viņa ir aktīva seriālu skatītāja un neklātienes ceļotāja. Ceļots jau arī klātienē. Savulaik izbraukātas tālākas zemes, tagad ceļojumu kilometri sarukuši, taču ar bērniem katru gadu tik un tā tiek braukts kādā ekskursijā. Šogad tas bija ceļojums pa Latviju. Jūra un saulriets vienmēr sajūsmina jubilāri, tāpēc šogad maršruts veda gar jūru.
Runājot par veselību, vien kājas nedaudz sagurušas, tāpēc tāli gabali ikdienā nav iekļauti, taču staigāts tiek katru dienu. Viņas iecienītākais maršruts ir dārzs, kurā ir izvietotas vairākas “pieturvietas” — krēsli, lai atpūtinātu kājas.
Mēģina izprast,
nevis nosodīt
Ir divu veidu seniori — tie, kuri interesējas par politiskajām norisēm valstī, un tādi, kuriem tās ir vienaldzīgas. Ainas kundze pieder pie pirmajiem. Viņa gan nav to pulkā, kuri “aprej” ikkatru valdības soli, bet gan mēģina izprast, kāpēc pieņemts viens vai otrs lēmums. Informāciju viņa gūst televīzijas ziņās un laikrakstos. Allaž goda vietā viņai arī “Staburags”. No aizgājušajiem laikiem viņai gan sirdi silda Ulmaņlaiki — tos viņa atceras ar labu vārdu.
Par savu pensiju viņa saka: “Iztikt var!” Tā, kā jau vairumam, nesasniedz 300 eiro slieksni.
Gadu nastai krājoties, ne viens vien seniors spiests mainīt ēdienkarti. Ainai gan garšas izjūtas nav mainījušās: ļoti garšo dzērveņu ķīselis ar putukrējumu — to viņa var ēst lielām karotēm, ar baudu tiek ēstas arī kotletes, zivis, īpaši stores, un lāceņu ievārījums.
Patīk dziesma
un dzeja
Kad Dzidrai jautāju, kādas ir trīs īpašības, kas raksturo viņas mammu, meita atbildēja — labestīgums, taisnīgums un dzīves mīlēšana, bet visvairāk viņa necieš ļaunus un skaudīgus cilvēkus. Ainas kundzei dzīvesprieku devusi arī dziesma (ilgus gadus viņa dziedāja Kokneses jauktajā korī) un laba dzeja. Īpaši viņai patīk mūsu novadnieces Sarmītes Rodes vārsmas. Manuprāt, Sarmītei viens no dzejoļiem ir “uzrakstījies” tieši kā veltījums Ainai Blūzmanei:
“Katru dienu es eju pretī
Tam labajam, kas ar mani
notiks.
Sabirst manī kā rudens klētī
Starp zvirgzdiem atrastas
zvaigznes.
Un es zinu — ne brīdis nav velts
Tai ceļā, kas man zem kājām.
Akmenī, kas bēdai pāri velts,
Saules krāsās uzzied
mans gājums.” ◆
