Traģiskajā pārgājienā Tatros, kurā boja gāja divas latvietes, bija arī vairāki cilvēki no Aizkraukles reģiona. “Zvanu tāpēc, lai pastāstītu, kā bija,” saka Anita un piebilst, ka vēl arvien nevar atgūties no pārdzīvotā.
“Pirmdien tika publiskota informācija par to, ka naktī uz svētdienu, 27. septembrī, Slovākijā, Tatros, nosalušas divas sievietes.
Nezinu, kur radusies informācija, ka grupā bija 50 cilvēku, kopā ar autovadītājiem un gidi bijām ap 40. Kad lasīju komentārus par notikumu un izbrīnu, kā var nosalt šādā laikā, tiešām raudāt gribējās. Domāju, kaut uz mirkli rakstītāji būtu pabijuši mūsu vietā!
Sestdien grupa kalnu tramvajā uzbrauca līdz vietai, kur sākās mūsu ceļojums kājām. Sākot ceļu, viss bija labi — bija pat karsti, un tie, kuri bija siltāk saģērbušies, pat vilka nost džemperus. Bet, kad bijām jau nedaudz pakāpušies, sākās tāds vējš, lietus, krusa, ka pārsalām līdz nelabumam. Laika prognoze gan šādus apstākļus neparedzēja. Mums visiem rokas bija sapampušas no aukstuma un nosalušas zilas. Labi, ka bija līdzi lietusmētelis, kas nedaudz pasargāja no izmirkšanas. Mēs, vairāki cilvēki, nemaz neuzkāpām līdz kalnu namiņam un griezāmies atpakaļ, citi uzkāpa, arī tās kundzītes. Kā vēlāk uzzinājām, viņas atpakaļ bija aizgājušas pa citu ceļu, nevis kopā ar gidi.
Lasot tās cūcības internetā, kas veļas arī par viņām, gribas teikt: “Apdomājieties taču! Varbūt kādreiz arī jūsu mīļie var ciest kādā negadījumā.”
Ja nebūtu šo ekstremālo laika apstākļu, ja sievietes nebūtu nošķīrušās no grupas, ja nebūtu… Bet varbūt ir tā, kā tai dziesmā, ko visi dziedājām iepriekšējā vakarā, arī tās sievietes: “Kas dzīvē lemts, tas notiksies…”
Ieteikums citiem ekskursantiem, kas paredzējuši doties līdzīgā ceļojumā: “Noskaidrojiet precīzāk, ko nozīmē pastaigu taka kalnos. To neizbaudījusi, es to nezināju,” teic Anita. ◆
