Rudens ražas laikā daudzviet Latvijā pircējus aicina uz Miķeļdienas tirgiem. Ja arī nav neko paredzēts pirkt, patīkami pastaigāt pa šiem tirdziņiem, jo atmosfēra tajos allaž ir jauka. Interesanti arī paskatīties, ko tur piedāvā, un produkcijas klāsts dažkārt pārsteidz — ko tikai cilvēks izdomā un uzmeistaro! Pārdevēji galvenokārt ir mājražotāji, kuri par savas preces galveno pievienoto vērtību atzīst roku darbu.
Gadu no gada, apmeklējot iecienītākās tirdzniecības vietas, var vērot, kā mainās piedāvājums. Paši ražotāji un tirgotāji nereti atzinuši, ka tas saistīts ne tikai ar pieprasījumu, bet biežāk ar to, cik izdevīgi ir ražot konkrēto produktu, kā arī izejvielu pieejamība. Tāpēc nereti vērojama vienveidīga produkcija.
Tomēr, kurš gan mazs uzņēmums negrib būt arī plašāk pazīstams, jo tā ir arī katra peļņa. Ne jau idejas vārdā vien cilvēki strādā un meklē iespējas biznesam. Labu piemēru Latvijā netrūkst, un tādu kļūst aizvien vairāk, turklāt piedāvājot preces un pakalpojumus arī ārpus mūsu valsts robežām. Šobrīd konkurss sācies uzņēmumiem, kuri savu produkciju piedāvā eksportam. Tas notiek jau otro gadu, un izrādās, ka pretendentu tam kļūst aizvien vairāk. Tātad cilvēki Latvijā spēj rast un īstenot idejas, kas pieprasītas arī ārzemēs. Jau sen atzīts, ka Latvijas tirgus ir par mazu, lai sekmīgi tajā darbotos ne tikai pazīstami, bet arī jauni uzņēmumi. Ir mums daudzu preču pārprodukcija, kurai aktīvāk jāmeklē pircēji citviet. Šobrīd uzskatāms piemērs ir medus, ko ražo daudzi, bet pašu mājās visu realizēt grūti. Prieks par katru, kurš ir apņēmības pilns turpināt iesākto, meklēt jaunus tirgus, laužoties cauri dažādu birokrātiju jūklim.
Tāpat kā katrai “medus mucai”, arī šai jomai tomēr klāt ir sava “darvas karote”, jo tam visam pa vidu ir pašmāju pircējs. Viņš arī vēlas pirkt vietējo produktu, bet bieži nevar to atļauties. Kura gan ģimene savam bērnam nevēlētos iegādāties jaukas un ekoloģiskas koka rotaļlietas, bet cenas ziņā tās ir gandrīz nenopērkamas. Daudzi nopriecājās, kad Latvijā sāka ražot veco labo bērnu velosipēdu “Spārīte”. Tas patiesi ir daudzās paaudzēs pārbaudīts, stabils un, galvenais, drošs braucamais, bet cena, piedodiet, astronomiska. Līdzīgi ir ar desām un žāvētās gaļas izstrādājumiem. Mājražotāju piedāvājums tirdziņos ir tik dārgs, ka roka neceļas pirkt. Ja būtu vēl pašmāju audzēta vista vai cūka, galaprodukts iznāktu vēl dārgāks. Lasot par strauji augošajiem Latvijas eksporta uzņēmumiem, redzu daudzus, kuru produkcija vidusmēra Latvijas patērētājam vēl ilgi nebūs pa kabatai.
Iespējams, vainojama ir arī tradīcija, jo pircējus Latvijā daudz nepiesaistīsi tikai ar argumentu — roku darbs un pašmāju ražojums. Cenai tomēr ir arvien lielāka nozīme. Ja tā ir augsta, tad gribētos kvalitāti, kas neliek šaubīties par nepieciešamību iegādāties tieši šo produktu. ◆
