Kad secināju — man grūti aizsiet kurpju šņores, manā dvēselē ievibrējās kaut kas līdzīgs indiāņu kaujas saucienam: “Jābeidz vienreiz rīt un steidzami jāsāk kāda diēta!” Taču, šķiet, visas pasaules labākās diētas jau esmu izmēģinājusi — Pjēra Dukāna diētā man pietrūka gaļas un saldumu, savukārt Stokholmas diētā nevarēju palīst zem aukstas dušas, vēl citas šķita pārāk garlaicīgas. Kā glābiņš man bija Rozālijas uzdāvinātā grāmata par to kā tievē francūzietes. Nu kura sieviete gan negrib būt kā Bridžita Bardo jaunībā? Interesants šķita autores piegājiens manai problēmai — pirms katras porcijas sev jāpajautā: “Varbūt man pietiktu ar pusi?” Nezinu, kas manī sēž iekšā, bet viņš vienmēr pēc mana jautājuma bija dikti satraucies un atbildēja: “Kāpēc tik maz? Vai tad tā ir porcija?” Un tā katru dienu. Es piedāvāju pusporciju, bet viņš pieprasa visu. Varbūt vajadzēja jautāt franču valodā vai arī būt uzstājīgākai? Vēl tai grāmatā bija rakstīts, ka puse saldā ēdiena jāatdot citam. Šis ieteikums man šķita kā sods īpaši bīstamai noziedzniecei. Es katru dienu cepu ābolukūku, jo žēl, ka āboli aiziet postā. Ar putukrējumu tā ir vienreizēja! Neiešu taču savu pūliņu augļu lielāko daļu atdot Indriķim. Pati varu apēst. Nu nē! Šie francūzietes ieteikumi nav man domāti.
Galu galā kas man liedz izskatīties kā Katrīnai Denēvai? Viņai arī ir apaļīgas formas. Un kāda vaina? Nu un, ka man kurpes grūti aizšņorēt. Nopirkšu tās ar lipekļiem. ◆
