1. septembra “Staburagā” izlasot rakstu “Cīnās par piebraucamo ceļu”, nevarēju neatbildēt uz Gunas Skaistkalnes rakstīto un “Krastkalnu” īpašnieces Zeltītes Dzenes komentāru.
Es arī kādreiz dzīvoju “Krastkalnos”. Jā, ar “Bajāru” saimnieku bija kopīgs ceļš. Brauca piena mašīnas, ceļu izdangāja. Bērnus vedām uz skolu. Izcēlās arī strīdi ar saimnieku par ceļu. Prasīju atļauju lopu bāzes vadītājam iestādei piederošajā zemē būvēt jaunu ceļu. Pa taisno no “Krastkalnu” mājas līdz ozoliņiem, vēlāk tas gabaliņš sagāja kopā ar “Bajāru” saimnieka ceļu. Vedām akmeņus, smiltis, granti. Cik spēka un naudas izlietots! Vīra draugi arī palīdzēja, un ceļš bija gatavs braukšanai. Pārējo nelielo ceļa posmu līdz šosejai remontēja tas, kurš bedres izbraukāja. Pa šo pašu ceļu braukāja arī elektriķi, mainīja stabus, jo līnija gāja caur mežu. Vēja laikā lūza koki, pārrāva elektrības vadus un lauza stabus. Piebraukšanai problēmu nekad nebija. Kad Zeltīte Dzene atguva īpašumus, vēl pati brauca pa šo pašu ceļu. Sāka art zemi, izara arī ceļu. Gāju pie Zeltītes dēla lūgt, lai near ceļu, pašam dzīvē noderēs. Sava zeme, savs ceļš jau gatavs. Tur nekas neaugs, uz tā ceļa tikai grants. Man vēl bija jāizvācas no “Krastkalniem”, jāaizved visa iedzīve un malka. Naktīs negulēju, domāju, kā būs, kad liks ārā. Saukt helikopteru, vest pa Daugavu vai visu lidināt pa gaisu. Zvanīju uz ciema padomi priekšsēdētājam ar jautājumu “Ko darīt?”. Pa to mazo gabaliņu, kas aiziet līdz “Bajāriem”, šajos gados staigāts tikai kājām. Uz robežas iestādīta liepa, tā sakuplojusi līdz zemei, izbraukt nevar. Priekšsēdētājs atļāva apgriezt tikai zarus. Runājām ar “Bajāru” saimnieku, viņš nepiekrita apzāģēt, jo liepa tajā laikā ziedēja.
Lasu un domāju — redz, kā “Krastkalnu” saimniecei dzīvē agri vai vēlu nāk atmaksa. Lai arī viņa pabraukā pa vagām, tikai vagu žēl būs. Tādu saimnieci diez vai žogs glābs.
Ar cieņu, bijusī īrniece, “Krastkalnos” nodzīvojusi 38 gadus
