Anita Liepiņa
Rudens
Kā briestoši pumpuri
Sirdis plīst,
izaicinājumā sviežot prom
maigumu slēpjošo čaulu.
Laužas saulē, alkaini tvīkst,
Nereti, aizmirstot kaunu.
Slēpto svaigumu snaiksta
pret sauli,
Nemaz nedomājot
par salnu.
Kas var piebremzēt —
Nedrīkst vai drīkst…
Negudrās sirdis
Kā pumpuri plīst
Cerību pilnas…
Tieši pirms
Salnas.
Sarmīte Rode
Mātes ābelei
Ar krustdūrieniem piešūts
Pie tevis mans mūžs.
Mātes ābeles zaros vējš
Visskaistāko lapu nenopūš.
No salnas plaukstām paceļ
Par mazu rudens zvaigzni.
Tagad zinu, no kurienes
Debesu pagalmi pilni
Ar ābeļu lapām, ko māte
Baltā priekšautā sējusi,
Uz savu rudeni ejot,
Zvaigznei ziedējusi.
Daila Strika
***
Vēja zvani no mūsu vārdiem
Skaļāk par manām domām
Caur zvaigžņu sienu lavās uz krastu.
Divi veci jūrasvilki
Dzied savu dziesmu kucēniem —
Nesaprasti.
Pavisam citādi šonakt garšo vējš,
Un dzirksteles Visumu palīgā sauc.
Tavi vilki atkal un atkal pie maniem logiem kauc.
Es beidzot šonakt pa īstam saprotu,
Ka tev manis ir par daudz.
Ārija Āre
***
Tu būsi krasts,
Es tava upe,
Kura vienmēr līdzās
viļņodama plūst.
Tev kā krastam
Upe jāsargā,
Lai neizžūst.
Nāk rudens,
Es kļūšu vējaināka,
Viļņiem bagātāka.
Vai tu kā krasts
Spēsi mani pieturēt?
Sarmīte Rode
***
Cik tālu aizlido dzērves,
Tik tālu no tevis esmu es.
Tomēr rudenī man liekas
Zeltlapu ceļā mums jāsatiekas.
Tavās acīs, kad satumst ezeri
Šo mirkli vienu tu man piederi.
Vienu dzīvi man gaidīts ļauts,
Kad dzērves atgriezties sauc.
Anita Liepiņa
***
Pat, kad šķiet, vairs nevari, tu vari
Vienu saulesstaru spožu tālāk iet,
Atmodināt kāda sirdī pavasari
Tad, kad viņa sapņi blāvāk zied.
Pat, kad tavas rokas rāmi klusē,
Lūgšanu vēl izauklēt tās prot,
Domās glāstot tos, kas vēja pusē
Tāliem ceļiem spēku sevī rod.
Pat, kad sirds kā izkaltusi zeme
Tavās krūtīs smeldzot veldzes tvīks,
Cerība kā saulē mirdzošs lemess
Uzars to un auglīgs lietus līs!
Maija Vegnere
***
“Sirds klausās, kad eņģelis dzied”
Uzraksts uz balta keramikas eņģelīša.
Sirds klausās, kad eņģelis dzied.
Cik tad bieži tai ļaujam šo brīvi?
Ik mirkli arvien vajag skriet,
Esot jāpaspēj visu šai dzīvē.
Vajag mosties un rikšot tūlīt
Prom pa darbu bezgala taku.
Visu, visu, it visu šobrīd,
It kā rītdienas nebūtu blakus.
Paspēt visu un vairāk mazliet,
Laimes dziesmiņu atlikt uz sprīdi.
Tikai klusībā sirds reizēm dzied.
Sen jau eņģelis gaida šo brīdi…
Gina Viegliņa
Kur mana laime?
— Kur mana laime,
Dvēselīt?
Kur tavi skūpsti,
Eņģelīt? —
Es jautāju.
Drīz nakts ar zvaigznēm
Uzrunās,
Un rasa ziedus
Skūpstiem klās,
Es gaidīšu.
Vēl gribu smaidīt,
Dvēselīt,
Ļauj laimīgai būt
Arī rīt.
Dievs, mana zvaigzne krīt.
Ārija Āre
***
Turu es vēl vasaru
Ap pleciem ziedu lakatā,
Tā zied manā dvēselē
Un nevēlos laist projām.
Bet rudens elpa pamalē
Jau miglas vālus veļ
Un manu ziedu lakatu
No pleciem lēni ņem.
Gaisīs lēnām vasara,
Mirdz zālē rasu pērles,
Es raugos — pleca lakatā
Sāk ziedēt mārtiņrozes.
Man nenoturēt vasaru
Ap pleciem ziedu lakatā,
Jo rudens elpa sapņu ziedus
Sāk citās krāsās darināt.
Gina Viegliņa
***
Cik savādi, rudens atnāk
Caur miglu tik baltu kā piens,
Ar steidzīgiem vējiem visapkārt,
Un ziediem, kur krāsojas prieks.
Cik savādi, tīmeklīts ietrīs
Uz zemes, kur sārtas lapas,
Vēl stāsta, cik vēss ir šis rīts,
Kur ilgas virmo kā trakas.
Cik savādi, sirds mana pukst,
Kad redzu, kā krāsojas kļavas,
Manā dvēselē rudens ko čukst —
Vēl priecēšu dienas tavas.
Daila Strika
Gina Viegliņa
Kas mirkli padara skaistu?
Kas mirkli padara skaistu?
Tā saule, kas virs meža lec,
Un dzērvju klaigas purvā,
Un migla, ko tālumā redz.
Kas gadus dara tik skaistus?
Tās dienas, kad mirkļus tu krāj
Un dvēseles bagātību
Mātes raibajā seģenē klāj.
Tie mirkļi un gadi par īsu,
Tu atgriezies domās arvien
Pie bērnības, jaunības takām,
Ko krāsaini dzīpari sien.
Krīt rasa no asteru plakstiem,
Krīt zīle bez steigas, tāds stāsts,
Vēl mirklis, un atveras rozes —
Manas Latvijas ziedu glāsts.***
Mēs nedalīsim priekus un bēdas,
Nebaudīsim negaidītus acumirkļus.
Būsim vienmēr pa vidu,
Plānosim rītdienu, parītdienu, aizparītdienu,
Un tā visu dzīvi —
Bez negaidītiem acumirkļiem,
Ar stratēģiskajiem, taktiskajiem un operatīvajiem plāniem.
Bez priekiem un bēdām.
Vieni vienīgi plāni — citiem.
Maija Vegnere
Gandrīz reps
“Par tevi šajā dienā
Kā izkaltuša sienā
Kā baltā svaigā pienā
Es nedomāju viena
Aiz kalna zili zaļa
Dun kāda doma skaļa
Un riņķu riņķiem maļas
Līdz pasprukusi vaļā
Tā aizlaidās ar vēju
Cik ātri tikai spēja
Tai līdzi pūka skrēja
Bet es tā nevarēju
