Ieraudzījusi izrakņātos dzimtas kapus, Mildastante nelabā balsī auroja:
“Vandaļi! Huligāni! Cietumā visus!”
Pienāca kapusargs un teica:
“Netrokšņojiet, kundzīt! Te postījusi mežacūka.”
“Nošaut!” kliedza Mildastante.
“Nedrīkst, kundzīt!” skaidroja sargs. “Likums neļauj. Šis zvērs ir jānoglauda, un mums tas mīļi jāuzrunā: “Laba cūciņa, laba cūciņa, roc tik cītīgi tālāk…”
