Jolanta Graudone ir piektā Viļņa Plūmes piemiņas stipendijas saņēmēja un pirmo septembra nedēļu jau aizvadīs kā studente Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), mācoties adaptroniku. Neilgi pirms došanās uz Rīgu Jolanta stāsta par savu neparasto studiju izvēli un plāniem ieviest jaunu tradīciju stipendijas stiprināšanā.
— 1. septembris tev šogad vairs nesāksies Aizkrauklē, bet gan Rīgā, nu jau kā studentei. Ar kādām domām to sagaidi?
— Vasara pagāja, aizraujoši gaidot šo laiku, taču tagad atzīšos, ka ir neliels satraukums par visu jauno, kas sagaida. Mājās Aizkrauklē tomēr viss ir pierasts un pazīstams.
— Tu studēsi neparastu programmu, par kuru noteikti daudzi nebūs dzirdējuši — adaptronika. Kādēļ tāda izvēle?
— Adaptronikas programmā sniedz zināšanas, kas nepieciešamas, lai dažādas elektronikas un sistēmas iekārtas pielāgotu dažādām darba vidēm, piemēram, slimnīcās. Šī ir pavisam jauna programma, kas radusies uz vairāku esošu studiju programmu bāzes, un es būšu pirmo beidzēju vidū. Studijas būs četrarpus gadus, beigās saņemot profesionālā bakalaura grādu. Es domāju, ka tās teorētiskās un praktiskās zināšanas, ko saņemšu, būs noderīgas darba tirgū. Atzīšos gan, ka lēmumu studēt tieši adaptroniku pieņēmu diezgan pēkšņi, jo programma tikai šogad tika izveidota. Tādēļ pašai bija dubultprieks, ka no 25 vietām grupā biju otrā pēc rezultātiem.
— Vai vienmēr esi bijusi mērķtiecīga?
— Jā, es vienmēr esmu labi mācījusies un zinu, ka tikai ar darbu un labiem rezultātiem ir iespējams sasniegt vairāk. Man pašai šķiet, ka nu esmu iemācījusies pareizi mācīties — analizēt, cik laika katra lieta prasa, un veiksmīgi saplānot padarāmo. Es zināju, ka gribu studēt RTU, tādēļ apzināti fokusējos uz angļu valodu, matemātiku un fiziku. Biju vienīgā Aizkraukles novada ģimnāzijā, kas šogad kārtoja fizikas eksāmenu!
— Pastāsti nedaudz par saviem vaļaspriekiem!
— Es vienmēr esmu dejojusi tautasdejas, Aizkrauklē biju deju kolektīva “Zeļļi” dalībniece. Es ļoti ceru, ka arī Rīgā atradīšu kādu labu kolektīvu, kur turpināt dejot, bet, ja ne, zinu, ka vienmēr būšu gaidīta atpakaļ Aizkrauklē.
— Kā izlēmi pieteikties Plūmes piemiņas stipendijai?
— Pirms pāris gadiem mēs ar skolas kori dziedājām ikgadējā koncertā, kur tika pasniegta gadskārtējā stipendija. Nodomāju pie sevis, ka es arī noteikti gribētu pamēģināt. Visu vidusskolas laiku labi mācījos, un, lai arī pašai šķita, ka manas izredzes ir mazas, gandrīz no laimes apraudājos, uzzinot, ka esmu to saņēmusi. Arvien vairāk apzinos, cik ļoti liela atbildība tā būs gan stipendijas ziedotāju, gan Vītolu fonda priekšā. Ir ļoti liels gandarījums, ka man ir uzticējušies. Mūsu ģimenei stipendija būs tiešām nozīmīgs atbalsts, jo septembrī uz Rīgu dosies arī mans brālis, kurš sāks mācības vidusskolā.
— Stipendijai ir ziedojuši gan aizkrauklieši, gan vietējie uzņēmumi un labvēļi no visas Latvijas. Ko tu teiktu tiem, kas domā, vai ir vērts atbalstīt stipendiju?
— Jaunieši ir pilsētas un Latvijas nākotne, kuri noteikti atdos ieguldīto gan radoši, gan ar savām zināšanām tālākā nākotnē. Kad saņēmu stipendiju, pie sevis nodomāju, ka arī es vēlos kā palīdzēt. Man gribas ne tikai pateikt paldies par man izrādīto uzticību, bet arī dot ko paliekošu, kādu jaunu tradīciju. Es vēl negribu atklāt, kas tas būs, bet ļoti ceru, ka pēc gada atkal satiksimies un mana ideja būs jau materializējusies.
