Aizvadītā nedēļa bija dažādiem notikumiem bagāta. Augusta pirmajā nedēļā uzvirmoja un nerimstas kārtējais korupcijas skandāls — “Latvijas dzelzceļa” nu jau bijušais šefs Uģis Magonis, kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki aizturēja aizdomās par kukuļņemšanu, paturēts apcietinājumā un šobrīd pārvietots uz cietumu. Korupcijai Latvijā ir nepiedodami laba augsne, un īsā laikā tā zeļ un plaukst. Labi atceramies “Lemberga stipendiātus”, Dienvidu tilta būvniecību, akciju sabiedrības “Latvenergo” korupcijas lietu, “Daimler”, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas skandālu, Jūrmalgeitas iztiesāšanu, Induli Emsi un viņa “pazaudēto portfeli” — šīs ir tikai dažas salīdzinoši neilga laikposma skaļākās lietas. Korupcijas aisberga redzamā daļa liek domāt par tās neredzamo pusi, kura neapšaubāmi ir lielāka.
ANO Bēgļu aģentūra paziņojusi, ka pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara konfliktu un krīžu dēļ savas mājas ir pametuši 50 miljonu cilvēku. No šiem miljoniem Latvijā būtu jāuzņem nieka 250 cilvēku. Sabiedrībā ir ļoti atšķirīga attieksme — no vēlmes palīdzēt līdz pat parakstu vākšanai un piketiem pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. Daļa sabiedrības uzskata, ka bēgļu pieplūdums Latvijā dzīvi apgrūtinās vēl vairāk. Kamēr Latvija mēģina panākt iespējami labvēlīgākus nosacījumus, Eiropas Savienība, dalot finansējumu bēgļu uzturēšanai, Latvijai to nav atvēlējusi. Igaunijai piešķirti 35, bet Lietuvai — 17 miljoni. Eiropas Komisija apstiprinājusi, ka Latvija pie finansējuma — 56 miljoniem eiro, kas paredzēts laika posmam no 2015. līdz 2020. gadam — tiks rudenī. Šaubos, vai bēgļiem mūsu valsts ar tās skarbo klimatu un daļu ne visai viesmīlīgi noskaņotajiem cilvēkiem ir sapņu zeme. Drīzāk tā būs tikai pieturvieta īsam brīdim.
Pagājušajā nedēļā noslēdzās vairāk kā gadu ilgusī lieta pret Daini Rūtenbergu par Krievijas karoga sabojāšanu. Šim notikumam sekoju līdzi kopš tā sākuma — 2014. gada 10. marta, kad pie Eiropas Savienības Mājas notika pikets “Krimas atbalstam”. Piketa dalībnieki toreiz vicināja Krievijas karogus un kliedza: “Rossija! Rossija!”, atbalstot Krievijas veiktās darbības Krimā — analoģisku noziegumu tam, kāds notika Latvijā 1940. gadā. Rūtenbergs notikuma vietā gadījies nejauši, viņš piegājis pie viena no gājiena dalībniekiem un izrāvis no rokām karogu, uzsitis pa karoga kātu, kā rezultātā karogs ieplīsa. Par šo nodarījumu prokurors pieprasīja piespriest 100 stundu piespiedu darba, tomēr tiesnesis Rūtenbergu attaisnoja. Šai tiesas prāvai līdzi sekoja liela sabiedrības daļa, un mikroblogošanas vietnē Twitter pēc sprieduma paziņošanas Dainis Rūtenbergs saņēma apsveikumus no politiski aktīviem, sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem.
Ne tikai aizvadītajā nedēļā būtiskākais, bet varbūt pat viens no gada svarīgākajiem un skaistākajiem pasākumiem kristiešiem bija Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, kas ik gadu notiek 15. augustā. Tie pulcē ne tikai katoļus, arī citu konfesiju pārstāvji dodas uz Aglonu. Var pilnībā piekrist Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa teiktajam, ka šie svētki vieno un saliedē sabiedrību, kā arī ir ticīgo ieguldījums valsts garīgajā izaugsmē, dod jaunus spēkus dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, ar vērtībām, kādas atklāj Bībele, un stiprina ģimenes. Svētkiem ir arī praktiskā puse — tā ir laba reklāma skaistajam Aglonas novadam un visai Zilo ezeru zemei. Lai gan šad tad medijos tiek runāts par svētceļnieku slikto un nepiedienīgo uzvedību, zaudējumiem ko tie rada vietējiem, un nekārtību, atstājot aiz sevis atkritumus, domāju, vietējie ļaudis nemaz tik neapmierināti nav. Pieļauju, ka tas ir pārspīlējums, jo, cik nu šajos svētkos esmu bijusi, rindas visos vietējos veikalos un pārpildītā kafejnīca uzņēmējiem var tikai likt priecāties. Savukārt dažādu vecumu ļaužu piepildītā baznīca apliecina, ka kristiešu Latvijā netrūkst un ticība ir dzīva.
Nedēļas nogalē Rīgā izdevās apmeklēt dažus galvaspilsētas svētku pasākumus. Varbūt tā bija ļoti neveiksmīga sakritība, bet ielās dzirdētā valoda pat vairāk kā 80% nebija latviešu, Vecrīgā vairāki ielu muzikanti dziedāja krievu valodā, bet sestdienas vakarā līdzās Latvijas Nacionālās operas ēkai, kur norisinājās basketbola mačs, bija novietota skatuve, uz kuras koncertu sniedza kāda krievu grupa. Tirdziņā pie Pēterbaznīcas kāda pārdevēja smaidot sveicināja mani krievu valodā. Atbildot “labdien”, devos projām, cenšoties izgaiņāt izjūtas, ka esmu sajaukusi valstis. Viens no Rīgas svētku patīkamākajiem piedāvājumiem man bija gleznu un skulptūru izstāde Pēterbaznīcā. Tajā varēja aplūkot latviešu tēlnieku vecākās paaudzes pārstāves Ēvī Upenieces radošā darba izcilākos paraugus, kā arī jaunākās, īpaši 90 gadu jubilejas izstādei radītās skulptūras. Līdzās Ēvī Upenieces skulptūrām bija iekārtota gleznu izstāde — “Osvalds Zvejsalnieks. Latgale. Plenēri. Kolēģi.”. Saistībā ar šogad iedibināto “Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā” Rīgas dome piešķīra simpātiju balvu profesoram Osvaldam Zvejsalniekam, dāvinot iespēju izveidot personālizstādi Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Izstādē bija izvietoti vairāku autoru darbi, kuros redzami dievnami un katedrāles, mazpilsētas un gleznainā Latgales daba.
