Andrim Beļajevam draugos.lv ir divas fotogalerijas ar vienādu nosaukumu —“Gadījās”. Abām sižets viens un tas pats, taču tās ievietotas ar gada atstarpi:
pērn — 23., šogad — 28. jūlijā. Fotogrāfijas liecina, ka Andrim šajos datumos “gadījās” nošaut mežacūku.
Šīgada medījums gan ir īpašs — spriežot pēc aprēķiniem, trofeja ir zelta vērta — ilkņi ārpusē bija ap 8 cm, garums — 24 cm, augšējiem apkārtmērs 8 cm.
Andris ir medību kluba “Koknesis” biedrs. Tajā gan viņš ir samērā neilgu laiku — aptuveni piecus gadus.
— Vai ir kādas medības, kuras īpaši palikušas atmiņā? — vaicāju Andrim.
— Laikam jau šīs. Medības jau bija beigušās, un es devos uz māju pusi, bet uz vienas no takām mani “gaidīja” mežakuilis. Patiesībā viņš iznāca man pretī. Ko man atlika darīt? Šaut! Pie šīs trofejas man piepalīdzēja tikt arī mūsu medību kluba vadītājs Kārlis Slavietis.
— Vai skaiti, cik medījumu ir tavā “kontā”?
— Tādas īpašas grāmatvedības nav. Šogad esmu nomedījis vairākas mežacūkas. Šajos gados ir nomedīti brieži, buki, bebri un zaķi, bet tik vērtīgas trofejas kā šī gan nav gadījies.
— Lai tiktu pie labas trofejas, kas, tavuprāt, visvairāk nepieciešams medniekam?
— Pacietība.
— Ko tu domā par sievietēm medniecēm?
— Cik cilvēku, tik viedokļu. Tā kā mūsu kolektīvā mednieču nav, neko par viņām nedomāju.
— Par Āfrikas cūku mēri dzirdēti dažādi viedokļi, piemēram, tas smagi ietekmēs Latvijas dabu vai arī — tas ir veterināro dienestu izdomājums, lai varētu izlietot ES fonda līdzekļus. Ko tu domā?
— Es piekrītu pirmajam variantam — būs smagas sekas.
— Vai tu uz mežu ej ar domu, ka jāiegūst medījums ģimenei?
— Absolūti nē. Mežs jau nav gaļas veikals. Medības ir mans vaļasprieks. Tā ir atslodze pēc saspringtas darbadienas. Arī tad, kad neesmu neko nomedījis, jūtos enerģētiski uzlādēts.
— Ko sieva saka par tavu aizraušanos?
— Viņa mani atbalsta. ◆
