Ir uzskats, ka noteiktus gadskaitļus svinēt nav ieteicams, jo tie cilvēka dzīvē esot lūzuma punkts. Vīriešiem biedējošais skaitlis ir 40, jo pēc šīs dzimšanas dienas viss mainoties. Tieši šādu apaļo jubileju šonedēļ svinēja aizkrauklietis Ivars Lamberts. “Gadskaitlis ir tikai cipars,” pārliecināts vienmēr pozitīvais un enerģiskais jubilārs.
Atvērties palīdz teātris
Ivars ir dzimis un audzis Aizkrauklē. Pēc pamatskolas izglītības iegūšanas krāsotāja apmetēja arodu apguva toreizējā Stučkas profesionāli tehniskajā vidusskolā. Veicot celtnieka krāsotāja darbu, viņš juta, ka dzīvē kaut kā pietrūkst, Ivars bija atsvešinājies no cilvēkiem. Tieši tobrīd Juris Babris Ivaram piedāvāja pievienoties leļļu teātrim “Tims” un kļūt par leļļu aktieri. Sākās piedzīvojumu laiks. Viesojoties Latvijas skolās, Ivars iepazina tēvzemes skaistākās vietas, prieku sagādāja sarunas un tikšanās ar cilvēkiem. Pirms tam Ivars ar komunikabilitāti neizcēlās, tieši teātris palīdzēja atvērties. Pēc diviem gadiem braukāšanas bija gana, un atkal darbs pats atrada jubilāru. Nākamais piedāvājums — veikalā “Optimus mēbeles”, kur Ivars strādā jau sesto gadu. “Darba devējs ir ļoti labs, viņš deva iespēju izpausties. Es sajuktu prātā, ja strādātu mazā būdiņā tirgū. Šeit ir liela platība, daudz stāvu. Pats drīkstēju montēt un izvietot mēbeles pēc saviem ieskatiem,” par darbu sajūsmināts ir jubilārs.
Mežā kā nepaklausīgi bērni
Ivaram nav nekā svarīgāka par ģimeni. Sievu Inesi noskatījis Aizkrauklē. Dzirkstele aizsvilās uzreiz, taču vajadzēja papūlēties, lai daiļava piekristu doties pie altāra. Pēc četriem cerēšanās gadiem pāris mija laulības gredzenus, un tagad viņus iepriecina astoņgadīgais dēls Gustavs. Ivars dēlam māca patiesās dzīves vērtības un ieaudzina darba tikumu. Puika jau divu gadu vecumā palīdzēja dārzā vilkt arklu. Klupdams un krizdams, taču darbiņu padarīja. Abi ģimenes vīrieši brīvo laiku pavada kopā, nododoties jautrām rotaļām. Enerģiskajam duetam patīk atpūta dabā, ložņāšana pa graviņām un pastaigas mežā. Puikas paliek puikas, tādēļ sēņu lasīšana pārvēršas zaru laušanā. “Mežā abi uzvedamies kā nepaklausīgi bērni, sēnes un ogas nav prātā, mūs interesē puiku lietas,” smej Ivars. Viens no ģimenes interesantākajiem vaļaspriekiem ir šaušana ar loku. Rīku jubilārs izveido pats, izmantojot lokanu zaru un parastu kurpju šņori.
Braukājot ar teātri pa visu Latviju, Ivars atklāja daudz skaistu vietu. Nu ceļošana ir kļuvusi par visas ģimenes vaļasprieku. Brīvā brīdī visi salec mašīnā, navigācijas iekārtā ievada galamērķi un dodas pretim piedzīvojumam. Ivars dēlam vēlas parādīt vietas, kurās pats bērnībā braucis ekskursijās. Viena no tādām ir Tērvete, kur ģimene izstaigāja “Anneles taku”. Katru gadu rudenī un pavasarī viņi bauda Siguldas un Cēsu skaistumu. Lai gan Latvijā netrūkst vietu un pilsētu, ko apskatīt, viens no ģimenes sapņiem ir mašīnā ceļot pa Eiropu. Izrauties kaut vai uz dažām dienām un apskatīt Poliju, Vāciju.
Ģimenes limits — viens sportists
Sports vienmēr ir bijis jubilāra dzīves obligāta sastāvdaļa. Jaunībā Ivars aizrāvās ar airēšanu. Sporta biedrība “Vārpa” atbalstīja jauniešus un deva visu nepieciešamo inventāru, kā arī treniņtērpus un sporta kedas. Labākie airētāji saņēma firmas “Adidas” apģērbu, kas tolaik bija liels notikums. Līdz ar sporta biedrības “Vārpa” likvidāciju airēšanai Aizkrauklē pienāca beigas. Ivars vēlējās iet brāļa pēdās un attīstīt vaļasprieku Murjāņu sporta ģimnāzijā, taču mamma jaunieti nelaida. Viens dēls jau bija sportists, pat Latvijas čempions, otram vajadzēja apgūt profesiju. Pēc airēšanas Ivars pievērsās regbijam. Tas bija lielisks veids, kā izlādēt enerģiju, taču pēc gada komanda izjuka. Trenerim, kurš sagatavoja aizkraukliešus, nebija Latvijas pilsonības. Kad vīzai beidzās termiņš, viņš atgriezās dzimtenē. Pēc regbija Ivars nopietnām sporta aktivitātēm metis mieru, taču sava prieka pēc un fiziskās sagatavotības nolūkos turpina apmeklēt svaru zāli. Arī dēls dodas tētim līdzi. Ivars ir pārliecināts, ka ikvienam puisim jāspēj pievilkties vismaz desmit reižu, un ar lepnumu stāsta, ka dēls to var izdarīt septiņas reizes, pie tam nevainojami.
Ugunskura vieta tēva piemiņai
Jau pāris gadu, kopš jubilāra tēvs ir aizsaulē, katru dienu Ivars iesāk ar savdabīgu rituālu. Kamēr pārējie guļ, viņš agri rītā sēžas mašīnā un dodas uz “Ziediem”, lai kopā ar mammu padzertu rīta kafiju. Ģimene un tuvie cilvēki ir tas, ko dzīves ceturtajā gadu desmitā visvairāk novērtē jubilārs.
“Enerģijas man ir daudz, tāpat kā mammai, arī viņa ir neapstādināma. Pēc horoskopa abi esam Lauvas, mums nepieciešams būt kustībā. Spēka izsīkums mūs nepiemeklē, darbojamies ar saules baterijām,” smej Ivars.
Vasarnīcas pagalmā slejas sarkanu ķieģeļu ugunskura vieta. Tas bija Ivara tēva sapnis, ko dzīvē realizēja dēls. “Tētis internetā atrada dažādus ugunskura vietas izgatavošanas veidus. Viens, piemēram, bija no vītiem kokiem, taču ne tas, ne citi neturējās kopā. Nākamajā dienā pēc tēva aiziešanas citi raudāja, man ar emocijām galā palīdzēja tikt darbs pie ugunskura vietas, ko izveidoju tēva piemiņai,” stāsta Ivars.
Dzimšanas dienu Ivars atzīmēja tuvāko radu lokā. Dienā sveicienus saņēma darbā, vakaru pavadīja kopā ar ģimeni. Trakulības beigušās jau pirms 20 gadiem. Skaitlis 40 neko daudz vīrietim neizsaka, lieki par to domāts netiek. “Neesmu lasījis četrdesmitgadnieka rokasgrāmatu, tādēļ nezinu, kas man būtu jādara. Par gadskaitli liecina vien tas, cik sirmi deniņi, bet tā vecumu kaulos vēl nejūtu”. Arī dāvanas jubilāru neinteresē, materiālā pasaule viņam ir mazsvarīga. Galvenais, lai tuvinieki ir laimīgi un viņiem nekā netrūktu. ◆
