Intervijai ar odzienieti Ilzi Klūgu atbilstošs būtu virsraksts, pārfrāzējot teicienu par karali — “Grāmata ir mirusi. Lai dzīvo grāmata!”. Laikā, kad Pļaviņās slēgta grāmatnīca, Ilze ar vīru sava uzņēmuma “Puķudārzs” veikalā paralēli ziediem un dārzkopības precēm sāka piedāvāt arī grāmatas. Viņai tas bija svarīgi, un izrādās, ka vajadzīgs arī pļaviņiešiem. Ilzes profesija ir grāmatvede, kurā nostrādāts ilgi, bet dzīvē nozīmīgas kļuvušas vēl divas jomas — grāmatas un ziedošo stādu audzēšana. Par to visu saruna ar viņu.
Vieglāk, ja pazīsti
— Vai grāmatas veikalā Pļaviņās ir tāpēc, ka ilgus gadus bijāt ar tām saistīta iepriekšējā darbā?
— Iespējams. Kad vēl dzīvojām Rīgā, ar vīru Māri strādājām grāmatu veikalā “Globuss”. Biju grāmatvede, līdz ar to tiešā darba ar grāmatām nebija, bet tās man allaž bijušas tuvas. Šo preci es arī labi pārzinu, un vieglāk strādāt ar to, ko pazīsti.
— Kas šobrīd ir aktuālākais, kam pircēji pievērš uzmanību?
— Savulaik ļoti populāri bija izdevniecības “Kontinents” mīlas romāni, tagad interese par tiem ir mazāka. Var just, ka cilvēkiem patīk dažādas praktiskas lietas — ēdienu gatavošana vai dārzkopība. It kā jau viss ir atrodams internetā, tomēr daudzi vēlas labu pavārgrāmatu. Lielāks piedāvājums ir bērniem, lai būtu gan ko palasīt, gan praktiski darboties. Dārgās grāmatas, protams, pērk mazāk, bet arī tās cenšamies piedāvāt, jo kāds meklē tieši to izdevumu. Visu laiku mēģinām “taustīties”, kas ir aktuāls šim reģionam.
Ar ziediem saistīta sen
— Kā par savu dzīvesvietu izvēlējāties Vietalvas pagasta Odzienu?
— Gribējās kaut ko savu, un izskatījām dažādus variantus. Tas prasīja lielus līdzekļus. Tolaik lēti varēja nopirkt tikai graustus. Dēls jau teica, ka, iespējams, dažkārt labāk, ka nav nekā, nevis ir kaut kas, un tas tāpat pamatīgi jāpārbūvē, lai varētu dzīvot. Ja otrreiz pirktu māju, vairs tā neuzticētos citiem. Vienmēr jau šķiet, ka cilvēki ir godīgi… Vēlāk daudz ko vajadzēja mājā pārtaisīt un labot. Liela dzīves pieredze ir arī kredīts mājas pirkšanai, kas tagad ir kā Dāmokla zobens virs galvas. Tagad jau esi gudrāks, un otrreiz vairs tā neuzticētos arī bankām.
— Māja laukos bija ar domu par puķu un stādu audzēšanu?
— Jau strādājot un dzīvojot Rīgā, vienu siltumnīcu uzbūvējām Baldonē. Vietalvas pagastā, pie Pļaviņu—Ērgļu šosejas, būvējām otru. Tad Māris aizgāja no darba, un vairāk pievērsāmies puķu stādu audzēšanai un tirdzniecībai. Toreiz Odzienas apkaimē to vispār nebija, bet vēlāk saradās kā “sēnes pēc lietus”. Tā arī bija viena no jomām, ko laukos varējām darīt, jo neesam lauksaimnieki. Tagad domāju, ka varbūt kādu vistiņu varētu turēt, bet arī tas ir kārtīgi jāpārdomā. Lauki man vienmēr bijuši tuvi, un ar ziediem esmu saistīta jau sen. Savulaik par grāmatvedi strādāju “Cēsu ziedā”, bet tad par ziediem neinteresējos. Tas radās vēlāk.
— Negribējās palikt Rīgā?
— Tur nebija nekā sava, un lielpilsēta arī nešķita tuva, lai arī galvaspilsētā nodzīvoju ilgi. Kad izšķīros ar pirmo vīru, viena ar maziem bērniem pārcēlos uz Rīgu. Tie bija 90. gadi, un, ja tagad cilvēki teic, ka ir grūti, tad ar to laiku nevar ne salīdzināt. Neviens mūs tur atplestām rokām negaidīja. Lauki ir optimāla vieta dzīvošanai, ja var apvienot ar nodarbošanos. Vienu brīdi, jau dzīvojot Odzienā, abi ar Māri braucām uz darbu Rīgā. Tas gan bija traki. Tagad esam tikai uz vietas, jo izbraukāt nav vienkārši.
Pieprasītas visos gadalaikos
— Latvietis jau bez ziediem nevar. To jūt joprojām?
— Jā. Ne vienmēr gan cilvēki domā par kvalitāti, bet izvēlas zemāku cenu. Daudzi aizbrauc uz lielveikalu un nopērk visu nepieciešamo. Pašu audzēti stādi ir tas “valis”, uz kā joprojām balstāmies. Savs veikals Pļaviņās bija iespēja būt tuvāk pircējiem, jo ne visi atbrauks pie mums uz dārzniecību. Pārējais piedāvājums radās papildus, arī kancelejas, skolas preces, grieztie ziedi, kas nav pašu audzēti. Man šķiet, ka nekur citur kā Pļaviņās tā nepērk krizantēmas. Tās ir pieprasītas visos gadalaikos. Savulaik apguvu floristiku. Kādreiz domāju, ka neko tik skaistu, kā citiem iznāca, nevarēšu izgatavot. Tomēr ar laiku jau daudz ko iemācās. Man patīk veidot dažādas kompozīcijas un ziedu pušķus, apvienojot dārgākus ziedus ar lauku puķēm. Katrā vietā gan ir atšķirīgs pieprasījums.
— Par jūsu audzētajiem stādiem dzirdētas tikai labas atsauksmes. Kā to panākat?
— Cenšamies augam iedot visu maksimālo. Cilvēki zina — ja mājās ir govs, tad pie viņas jāiet katru dienu. Siltumnīca ir tāda pati “govs”, kur jāieiet katru dienu bez izņēmuma. Par augiem podiņos jārūpējas īpaši, jo tie aug ierobežotā vidē. Ir jāzina, cik daudz mēslot, kad jāaplaista un citas gudrības. Liela problēma Latvijā ir vēsais un nepastāvīgais laiks, tāpēc Polija mūs daudzkārt apsteidz, jo tur ir siltāk, un augam tas ir ļoti svarīgi.
— Vai šajā darba ritenī iznāk laiks arī kādam vaļaspriekam?
— Ziemā jā. Tad eju dejot līnijdejas Odzienas skolā. Vasarā mēģinājumi nenotiek, bet citkārt to daru labprāt.
Stipra dzimta
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Cēsu apkaimē. Esam stipra dzimta, un kuplā skaitā vecāku mājā, ko cēlis vectēvs, tiekamies vismaz četras reizes gadā, ieskaitot 18. novembri.
— Kas ir tas virzītājspēks — visiem tikties?
— To nevar vienkārši formulēt, bet domāju, ka svarīgākā ir sajūta, ka, aizbraucot uz dzimtas mājām, jūties kā zivs ūdenī. Kad vecāki vēl bija dzīvi, vasarās parasti atbrīvoja klētiņu pie mājas un tur svinēja svētkus un jubilejas. Tēvs auga sešu bērnu ģimenē, un viņam neizdevās pabeigt izglītošanos, jo vajadzēja strādāt un palīdzēt ģimenei. Tomēr tēvam piemita liela sirdsgudrība. Visi joprojām atceras, ka, iebraucot mājas pagalmā, viņu vienmēr varēja logā redzēt, sēžam pie galda un lasām. Grāmatas viņam bija ļoti būtiskas. Kad tētis saslima un bija slimnīcā, pirms aiziešanas mūžībā vienīgais, ko viņš lūdza atnest, bija grāmatas. Nebija pat būtiski, kas tā par lasāmvielu, galvenais, lai ir, ko lasīt. Tētis bija tas, kurš vienmēr visus gaidīja ciemos un prata uzņemt ikvienu. Paši rudenī darījām vīnu un ziemas mēnešos pie sarunām to baudījām. Kad tēta vairs nebija, “stafeti” pārņēma mamma.
— Pati arī labprāt lasāt?
— Biežāk to daru ziemā, kad vairāk laika. Man gan mazāk interesē romāni, vairāk grāmatas par vēsturi. Patīk izzināt, kā citi redzējuši un uztvēruši konkrēto laika posmu. Iespējams, šī interese par vēsturi saistīta arī ar tēvu. Viņš savulaik pavadīja astoņus gadus cietumā Nižņijtagilā — pilsētā Urālos. Aizbēga no dienesta vācu armijā, kur viņu piespieda iestāties. Pēc tam vienreiz izvairījās no dienesta krievu armijā, bet otrajā reizē tēvu jau apcietināja. Viņam inkriminēja dzimtenes nodevību, darbošanos aizsargos un citas lietas. Par šo laiku mums ģimenē maz stāstīja, bet man kā bērnam patika sēdēt un klausīties pieaugušo sarunās. Māsas dēls bija arhīvā un iepazina vectēva lietu — kāpēc viņu arestēja, un uzzināja, ka viņš ir arī reabilitēts, jo 90. gados daudzas lietas pārskatīja. Tētis atzina, ka šajā soda nometnē briesmīgas bija divas lietas — nepārtrauktā bada sajūta un dzīvošana kopā ar kriminālnoziedzniekiem. Tomēr viņš izturēja un atgriezās mājās. Viņa pieredze man dzīvē daudz palīdzējusi, jo paturu prātā, ka tagad mums nav nekas tik slikts, kā viņš savulaik piedzīvojis. Arī mamma teica, ka tik viegli, kā pēdējos gados dzīvojusi, nebijis nekad. Nesen, pēc 30 gadu pārtraukuma, tēva radi rīkoja salidojumu. Bijām kādi 95 cilvēki.
Tradīcija turpinās
— Latviešiem spēcīga ir kapusvētku tradīcija. Vai arī jūsu dzimtā tā ir?
— Savā mūžā varbūt kādas trīs reizes neesmu uz tiem bijusi kaut kādu apstākļu dēļ. Tagad vairāk pulcējamies ar mammas dzimtu. Interesanti, ka lielākā daļa viņas ģimenes, lai kur arī dzīvoja, apglabāti dzimtas kapos. Tā mēs visi tur tiekamies, un šo tradīciju turpina arī jaunā paaudze. Māsīcas meita, kura dzīvo Zviedrijā, speciāli brauc uz šo pasākumu.
— Dzimtas mājā joprojām kāds dzīvo?
— Tur dzīvo mana vecākā māsa, bet mamma to novēlēja viņas dēlam, dzimtas vīriešu kārtas pārstāvim, ar vēlējumu kopt tradīciju, pulcinot visus kopā. Mamma arī bija ļoti dzīvesgudra sieviete un nodzīvoja bagātu mūžu līdz 90 gadu vecumam. Viņa mācēja mūs saturēt kopā.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Ilze Klūga.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 22. septembris, Pārgaujas novada Stalbes pagasts.
DZĪVESVIETA:
Vietalvas pagasta Odziena.
IZGLĪTĪBA:
augstākā.
NODARBOŠANĀS:
puķu stādu audzēšana.
ĢIMENE:
vīrs Māris, meita, dēls un trīs mazmeitas.
VAĻASPRIEKS:
līnijdejas.
HOROSKOPA ZĪME:
Jaunava.
