Divas dienas Kokneses kultūras nams bija teātra cienītāju varā, jo te norisinājās teātru saiets “Pērses krastos”. Tas notika divkāršas jubilejas zīmē — pirmo reizi tas bija pirms divdesmit gadiem, un šogad tas pulcēja desmito reizi.
Septiņās izrādēs uz skatuves tika gan smiets, gan diets, gan mīlēts, gan nīsts. Un tie, kas darbu piemājas dārziņā nomainīja ar izrāžu skatīšanos, nudien nebija zaudētājos — burkāni jau izaugs tāpat, bet tādu pozitīvās enerģijas devu, kādu varēja gūt izrādēs, diez vai katru dienu gadās piedzīvot.
Režisore Aija Rancova uz Koknesi bija atvedusi divus kolektīvus — Mežāres amatierteātri “Efekts” un Viesītes amatierteātri. Viņi bija “jauniņie”, jo Kokneses saietā piedalījās pirmo reizi. Līdz šim dramaturģi Danskovīti koknesieši zināja kā izrāžu cikla “Ontans i Anne” radītāju. Šīs izrādes parasti pulcināja pilnu zāli. Taču ne mazāk interesanta bija mežāriešu iestudētā Danskovītes luga “Sievasmātes senču laiki”. Sulīgās latgaliešu valodas, smieklu un pārpratumu netrūka arī šajā izrādē, kuru tik azartiski izspēlēja kolektīvs.
Monikas Zīles lugas ir vienas no populārākajām amatierteātru kolektīvu repertuārā. Un Viesītes teātris pierādīja, ka sadzīviskā komēdija “Savedējs” spēj aizraut publiku. Brocenieku iestudētā Māras Rītupes luga “Rāja mani māmuliņa” atsauca atmiņā neseno pagātni — kolhozu laikus. Režisores Zandas Strogonovas interpretējumā lugas varoņi atklāja, ka ne visi tikumi mainās laikam līdzi.
Tie, kas seko līdzi amatierteātru kolektīvu izrādēm, droši vien vēl atceras Aizkraukles Tautas teātra iestudēto Ļeva Zorina lugu “Vīrietis un sievietes”. Nu interesanti to bija redzēt Vidrižu amatierteātra (režisors Agris Steps) sniegumā. “Tikpat foršs vīrietis kā aizkraukliešiem!” — tāds bija viens no skatītāju vērtējumiem par galvenās lomas atveidotāju.
Vai mīlestībai vajag valodu? Nē! Tāda bija Taujēnu teātra no Lietuvas atbilde, izrādot viencēlienu “Mīlestības eliksīrs”. Lai gan izrāde bija lietuviešu valodā, skatītāji visu saprata. Un zālē smieklu lietus lija bez mitas. Viena no aktīvākajām festivāla skatītājām Ilze Kalvišķe pat tika uzaicināta uz deju.
Nopietnākā, traģiskākā, grūtākā — tā var teikt par Latvijas Universitātes teātra izrādi — Žana Anuija lugas “Antigone” iestudējumu. Varonība, cilvēcība, likums, vara — šādās kategorijās lika aizdomāties luga. To skatoties, radās arī pārdomas, kur ir tā latiņa, kas nosaka, kur beidzas amatierteātris un sākas profesionālais? Visvaldis Klintsons pārliecināja, ka ir ne tikai lielisks režisors, bet arī izcils aktieris. Viņš atveidoja valdnieka Kreona lomu. Koknesieši gan redzēja tikai izrādes daļu, pirmizrāde lugai paredzēta oktobrī.
Jau bija pierasts, ka “Pērses krastos” vienmēr piedalās Lielvārdes Tautas teātris, kuru vada Kārlis Lišmanis. Taču tieši todien aktieriem bija jāpiedalās Lielvārdes novada svētkos. Bet, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, pasākuma organizatore Inguna Strazdiņa uzrunāja režisoru šādiem vārdiem: “Tev taču ir “otrs bērns” — Jaunjelgavas teātris, tāpat kā man — Daudzevas. Ved viņus šurp!” Un režisoram divreiz nebija jāsaka. Lai gan tā bija festivāla pēdējā izrāde, Aivara Bankas lugas “Visi radi kopā” iestudējums neļāva skatītājiem atslābt ne mirkli. Un tas arī saprotams, jo latvietis un kapusvētki, par ko bija šī izrāde, ir divas nešķiramas lietas. Turklāt talantīga režisora un tikpat talantīgu aktieru sniegumā.
Tāpat kā citus gadus, arī šogad visi teātramīļi tika cienāti ar īpašo “trako teātra zupu” un aicināti uz jautru ballīti. ◆
VIEDOKLIS
Ilze Kalvišķe no Kaplavas
— Noskatījos gandrīz visas izrādes, grūti pateikt, kura labākā. Katrā kaut kas interesants. Manuprāt, režisori izrādēm veiksmīgi bija pielāgojuši muzikālo fonu, kas lieliski papildināja izrādes tēmu. Es tikai nesaprotu koknesiešus — kad kultūras namā ir koncerti par maksu, tad sūrojas, ka nav naudas, kad ieeja bez maksas — žēlojas, ka nav laika.
