Pēdējā laikā man bija tāds depresīvs noskaņojums. Tas tāpēc, ka, “sēžot draugos”, saslimu ar mazvērtības kompleksu. Un kā nu ne! Visi kaut ko dara un to internetā rāda vai visai Latvijai — kāds dzejo, kāds cimdus ada, kāds ēst gatavo, kāds sevi fotografē… Un tad es sapratu savas depresijas pamatcēloni — man trūkst pašreklāmas. Nu un kas, ja es neprotu gatavot! Es nofotografēju Indriķa gatavotās pusdienas un parakstīju “Pati gatavoju!”. Neviens taču nepārbaudīs. Tagadējo savu portretu gan vienkopus nevaru likt, tapēc es sevi rādu pa detaļām: “Lūk, mana kāja!”, “Redz, cik man skaistas acis!”, “Uh, cik man vēl daudz matu!”. Visā pilnībā gan ieliku fotogrāfiju, kura uzņemta pirms 20 gadiem. Kāda sen neredzēta paziņa, mani satikusi, teica: “Jūs internetā tievāka un jaunāka izskatāties!” Aizbildinājos ar nogurumu un to, ka esmu tā pavairāk melleņu saēdusies.
Ar dzejošanu nekas lāgā nesanāca, tāpēc atradu vienu Lautenbaha-Jūsmiņa dzejoli, nomainīju divus vārdus un parakstījos. Uzreiz jutos kā dzejniece!
Kas to būtu domājis, ka tik viegli celt savu pašvērtību!
