“Mana dzīve ir skaista! Lai gan bijuši arī skumji brīži, nenožēloju nevienu sava mūža mirkli,” saka jubilāre Intārija Kviļūna no Staburaga pagasta “Ceļiniekiem”. Viņa pati gan smej, ka dzīvo “neitrālajā zonā” — ne īsti Staburagā, ne īsti Sēlpilī.
Intārija — šādu vārdu dzirdu pirmo reizi, tāpēc vispirms gribu uzzināt tā izcelsmi. “Manu vārdu vecmāmiņa izlasīja kādā romānā, un viņai tas iepatikās,” atklāj Intārija Kviļūna. “Man tas patīk, un jaunībā bija īpaši izdevīgs — ja kāds nepatika, ātri nosaki, un otrreiz jau nejautās!” Dzīvē gan visi viņu saucot par Intu — tā ierastāk un īsāk.
Neitrālajā zonā
Jubilāre dzimusi Jēkabpils rajona Kalna pagastā, bet 1957. gadā ģimene pārcēlusies uz Staburagu. Kādu brīdi dzīvojuši arī citur, bet jau 35 gadus viņa ir īsta staburadziete. “Faktiski tagad gan dzīvoju neitrālajā zonā,” smej viņa. Intārijas kundzes māja atrodas pašā Piksteres upes krastā, netālu no lielceļa. Būvējot jauno ceļu, zīme, kas norāda, ka sākas Jaunjelgavas novads, novietota pārsimts metrus no “Ceļinieku” mājām uz Aizkraukles pusi, savukārt Sēlpils pagasts sākas vēl gabaliņu otrpus upei, aiz Piksteres kalna. Tuvāk gan ir Sēlpils pagasta centrs, taču oficiāli viņas adrese aizvien ir nemainīga — Staburaga pagasts.
Te piedzīvoti skaisti un skumji mirkļi, te aug viņas lolotās puķes, te dzīvo visjaukākie kaimiņi pasaulē — tā vismaz uzskata pati Intārijas kundze. Vegneri, Arnīši, Dzeņi — par visiem kaimiņiem viņai kāds labs stāsts un vārds sakāms: vienam laba sirds, otrs izpalīdzīgs, cits tik krietnus bērnus izaudzinājis, ka prieks skatīties. “Ja man kas steidzami vajadzīgs, varu jebkuram palūgt, neviens neatteiks,” nosaka viņa un vēl nosmej: kādreiz kopā tik jautrus Jāņus svinējuši — Līgo vakarā kaimiņienei rasola bļoda rokā, kaimiņam alus muca ķerrā un nāk pār kalnu pie kaimiņiem līgot!
Profesiju izvēlas spītējot
Tikpat neparasta kā vārds ir arī Intārijas kundzes profesija — viņa ir elektriķe. Jubilāre atklāj, ka izvēlējusies to spītības pēc — kolhoza vadība čaklo meiteni negribējusi laist mācīties uz tirdzniecības skolu, taču tajos laikos obligāti bijis jādod atļauja mācīties lauksaimniecības skolā. Saukas profesionālā vidusskola tāda bija, un jauniete izvēlējusies tur apgūt šo sievietei neierasto profesiju. Skolu viņa pabeidza, vairākus gadus pat strādāja savā specialitātē namu pārvaldē Kalnciemā, kur tolaik dzīvoja. “Pa stabiem gan nekāpām, ierīkojām elektroinstalāciju mājās,” piebilst viņa. Vēlāk Staburagā strādājusi gan graudu noliktavā, kur maluši miltus kolhoza lopiņiem, gan rezerves daļu noliktavā.
Vai elektrības pārzināšana noder arī tagad? “Man vairs neko no tā nevajag, jo arī dēls ir elektriķis,” saka jubilāre. Jaunākais dēls Aigars arī absolvējis Saukas profesionālo vidusskolu, bet vēlāk 20 gadu nostrādājis krasta apsardzē. Ģimenes tradīciju savā ziņā turpina arī mazdēls Artūrs — viņš studē par elektroinženieri.
Profesijas izvēle gan Intārijas kundzei bijusi liktenīga, jo pirmajā darbavietā satikusi savu vīru Jāni. Kopā izaudzināti trīs bērni: Mārīte, Jānis un Aigars. “Pati augu kā vienīgā meita ģimenē un jau tad zināju — man nebūs tikai viens bērns,” atklāj viņa. Mātes sirdi silda apziņa, ka bērni savā starpā ļoti labi satiek, un īpašs prieks arī par kuplo mazbērnu pulciņu — viņai ir pieci mazbērni un divi mazmazbērni. Tieši viņu fotogrāfijas vecmāmiņa ar īpašu mīlestību rāda man pirmās, un pašai, tās uzlūkojot, acu kaktiņi kļūst mikli… “Lai arī dzīvei pa vidu visādi gājis, tagad man ir bērni un mazbērni, par ko priecāties,” saka viņa.
Melnākais “dzīves vidus” Intārijas mūžā bijis 2010. gads — pati pārcietusi smagu operāciju, pēc kāju amputācijas nomiris vīrs, pēc dažām dienām arī vīramāte, kura dzīvojusi dēla ģimenē. “Teicu — ja esmu šo gadu pārdzīvojusi, tad dzīvošu vēl ilgi,” nosaka Intārijas kundze. Kopš tā laika veselība arī pašai nav stipra, taču labsirdīgā kundze optimismu nezaudē: “Priecājos, ka varu sevi un dārziņu apkopt, bet lielos darbos bērni palīdz.”
Rozes mātei
Jubilāre gan bilst, ka pati jau no bērnības pie darba radusi — mamma strādājusi fermā, bijis daudz jāpalīdz. “Ganos iešana bija mana vasaras profesija,” saka viņa. Savā mūžā viņa allaž radusi arī par kādu rūpēties — vairākus gadus kopusi pēc pārciestā insulta guļošo vīramāti, mūža nogalē ar rūpību aptekājusi savu māti un 17 gadus savā mājā aprūpējusi arī mammas māsu. “Kā gan citādi, jo viņa jau mani lielākoties audzināja, mammai bija ļoti daudz jāstrādā,” nosaka Intārija.
Pie darba un dabas tuvuma pieradusi, viņa nevēlas pārcelties pie bērniem — te katra taciņa zināma, kā pati saka: “Svaigs gaiss un dzīvot var.” Jubilāres meita dzīvo Koknesē, dēli — Salā un Spuņģēnos. Viņi allaž ir klāt, ja mātei kas vajadzīgs. Arī 70 gadu jubilejas vakarā visi trīs sagādājuši pārsteigumu — dienā piezvanījuši, bet ne vārda neteikuši, ka brauks ciemos. Vakarā viena pēc otras pagalmā ieripojušas visu trīs bērnu mašīnas, un līdz ar laba vēlējumiem dārza vidū iestādīta īpašā dāvana mātei — rozes.
Bērni sarūpējuši vēl kādu dāvanu — jubilejas svinības, kuras “Ceļinieku” mājās būs rīt. Uz tām bez radu pulciņa ieradīsies arī klasesbiedrenes no Vīgantes pamatskolas laikiem, viena no tām ar meitas Mārītes starpniecību Intāriju atradusi pēc 40 gadiem. “Mums Vīgantē bija ļoti jauka klase, arī Pēteris Keišs ir mans klasesbiedrs, un mums bija ļoti sirsnīga audzinātāja Sofija Dobulāne,” stāsta jubilāre.
Mīklas pirmajā vietā
Jau skolas gados ielikts pamats lasītkārei, un arī tagad jubilāre ļoti daudz lasa grāmatas — patlaban Skaidrītes Gailītes darbus, bet netiek brāķēts viss interesantais, ko var dabūt Sēlpils bibliotēkā. Savulaik viņas aizraušanās bija tamborēšana, veselības problēmu dēļ šī nodarbe jāpiebremzē, bet vietā stājusies cita — krustvārdu mīklu minēšana. “Ja man ir krustvārdu mīklu žurnāls, televizoru nevajag!” smej viņa. “Ievas krustvārdu mīklas” visam gadam pasūtītas, tāpat esmu arī “Staburaga” fane.”
Pārdomājot savu dzīvi jubilejas reizē, Intārijas kundze bilst: “Jaunība ir jaunība, tad ej un par dzīvi priecājies, taču arī tagad nevaru teikt, ka mana dzīve bijusi slikta. Nenožēloju nevienu mūža mirkli, vienalga, kā pa to vidu gājis…” ◆
